 |
| Viens no bērna grāmatu plauktiem ar "ejošajām" grāmatām |
Mūsu ģimenē vislielākais grāmatu tārps esmu es, lai arī ne vienmēr sanāk lasīt tik daudz kā gribētos. Man šķiet, ka literatūra daudz devusi manai izaugsmei, vārdu krājumam, izpratnei par lietām un pasaules skatījumam kopumā. Grāmatas vienmēr esmu uztvērusi ne tikai kā brīvā laika aizpildītāju, bet gan kā pašizaugsmes veidu. Svarīgi, ka es redzēju, kā grāmatas lasa mana mamma un brālis. Viņiem abiem pie gultas vienmēr bija vairākas grāmatas lasīšanas procesā. Grāmatas mūsu mājās pirka, lasīja un lika plauktos. Tāpēc cenšos būt labais piemērs savam bērnam un lasīt grāmatas, kad viņš to redz.
 |
| Mirklis klusuma ap divu gadu vecumu |
Lasīt vecmamma mani iemācīja, kad man bija četri gadi. Visu uzskaitīto un neuzskaitīto ieguvumu dēļ man ir liela vēlme, lai grāmatas mīl un savā labā izmanto arī mans bērns. Neizskatās, ka viņš būs lasītpratējs tikpat agri kā es, bet tas nemaina to, ka grāmatas var mīlēt, arī burtus vēl nepazīstot. Vairākas draudzenes, kurām ir nedaudz jaunāki bērni, man vaicājušas, kā un kad sāku lasīt bērnam. Daudz ko no laika, kad sāku dēlu iepazīstināt ar grāmatām, neatceros, bet man ir piezīmes. Kādu laiku, krājot jautājumus, saglabājot savas atbildes draudzenēm, pārskatot savus pierakstus, prātā pamazām veidoju arī bloga ierakstu par šo tematu. Te nu tas ir.
Kad Valteram bija apmēram gads, aizvien biežāk ņēmām mazuļu grāmatiņas rokās, sēdāmies dīvānā vai gultā pirms miedziņa un skatījāmies, kas tur iekšā. Tādā veidā dabiskā veidā mums ieviesās tradīcija abiem kopā būt ar grāmatu fiziskā kontaktā. Tajā brīdī vairāk koncentrējos uz pašu grāmatu taustīšanas un plauktā atrašanas procesu un ieraduma veidošanos. Paralēli caur grāmatu attēliem apguvām vārdu krājumu. Bērns pamazām mācījās veidot skaņas, nosaukt grāmatās redzamos priekšmetus (cik nu to spēja atbilstošā vecumā), kas noteikti arī ir ļoti svarīga lieta valodas apguvē.
Sākums nebija bez ērkšķiem, ko tagad saprotu kā pilnīgi normālu mācību procesu. Arī mans dēls labprāt košļāja grāmatas, bija pret tām nesaudzīgs šķirstīšanas un turēšanas procesā. Tomēr ar laiku dēls to apguva. Pacietīgi rādīju viņam pareizo veidu, kā šķirt lapas, kā paņemt, nolikt grāmatu. Tieši tāpēc pirmos soļus grāmatu pasaulē bērns sper ar grāmatām, kuras iesietas cietos kartona vākos, tikai dažām cietām un biezām kartona lapām starp tiem - lai grāmatas spētu izturēt mazuļa radīto fizisko slodzi. Arī saturs šādās grāmatās nav mazsvarīgs - ļoti minimāls attēlu daudzums praktiski bez teksta, tīras krāsas lielos laukumos. Arī pacietības īsti klausīties vai ilgi sēdēt pie tādas grāmatas, protams, viena gada vecumā bērnam nav. Taču SVARĪGI, ka šajā laikā pieaugušais kopā ar bērnu veido ieradumu. Kaut dažas minūtes dienā, bet katru dienu. Būtiski šajā laikā nepadoties un nenospriest, ka bērns nav gatavs, nav ieinteresēts un viņam vēl jāpaaugas.
 |
Egmont Latvija izdotas mazuļu grāmatas,
pie mums ieradās lietotas un krietni nomīļotas |
Nav tādas maģiskas robežas vecumam, no kura bērns pēkšņi pats mierīgi sēdēs, neraustīs grāmatu ārā no rokām un klausīsies stundu ilgā lasījumā, ja viņš pirms tam nebūs pamazām veidojis ieradumu būt ar grāmatu. Šajā sākuma posmā ļāvu dēlam pašam noteikt ritmu, šķirt, rādīt, saukt redzamo, necentos par visām varītēm noturēt grāmatu savās rokās vai kontrolēt, lai šķir visas lapas pēc kārtas, nevis šķirsta turp un atpakaļ. Izveidojiet bērnam mīlestību pret procesu, kuru vada viņš pats.
KAD IERADUMS IZVEIDOJIES
Manis lasītos tekstiņus dēls patiešām klausīties sāka ap divu gadu vecumu, bet pacietības parasti pietika apmēram četrrindei. Bet tas bija ļoti atkarīgs arī no konkrētās grāmatas. Bērnam noteikti jābūt, kur "piesiet aci", kamēr pieaugušais lasa tekstu. Pavērojiet bērnu citos procesos, piemēram, cik ilgi viņš koncentrējas un spēlējas ar vienu rotaļlietu pirms paņem nākamo? Divas minūtes? Piecas? Apmēram tik ilgi viņš spēs arī koncentrēties grāmatiņām. Arī "lasīšana" vai vecāka priekšlasījumi vienu līdz divus gadus vecam bērnam primāri ir rotaļa, nevis zināšanu apguve.
Apmēram divu gadu vecumā bērns bija iemācījies saudzīgāk šķirt nedaudz plānākas lapas, ne tikai biezās kartona. Līdz ar to grāmata ilgāku laiku pavadīja bērna rokās nekā manās. Arī šajā posmā aizvien daudz bakstījām ar pirkstu grāmatās, bērna izpratnes un leksikas iespēju robežās apspriedām redzamo. Divgadniekam arī bieži atbildēju uz jautājumu: "Kas tas ir?" Apmēram 2,5 gadu vecumā aizvien biežāk parādījās jautājums: "Kāpēc tas un tas dara to un to?" Lai arī šajā laikā varējām izvēlēties grāmatas, kas pēc lapu biezuma būtu piemērotākas vecākiem bērniem, teksta aizvien nedrīkstēja būt daudz. Vēl viņam ļoti patika grāmatas, kurās teksta nebija vispār, bet bija lieli attēli ar simtiem sīku detaļiņu. Šādas grāmatas palīdzēja trenēt vērību, mācīties koncentrēt uzmanību uz kaut ko vienu meklēto, piemēram, sarkanu laivu starp desmit zilām.
Būtībā mūsu lasīšana no apmēram divu gadu vecuma vairāk bija kā saruna, apspriežot notikumu teikumā vai lapā, tas vairs nebija mans monologs un pussakarīgas atbildes zilbes no bērna. Kā jau visiem cilvēkiem, dienas mēdz būt dažādas. Dažas dienas Valters bija gatavs klausīties, pļāpāt, koncentrēties, kamēr izlasu veselu lapu teksta (lieliem burtiem). Citās dienās viss "besīja", viņš vēlējās tikai ātri apskatīt attēlus un "tājāk", neļaujot man pat "ieskrieties" ar lasīšanu vai stāstīšanu. Arī šādas dienas ir jāpieņem. Svarīgi, lai veidojas ieradums un zināma rutīna. Nevar vienā dienā bērna trīs vai četru gadu vecumā paņemt grāmatu rokās pirmo reizi un teikt: "Tagad es lasīšu, tu klausies."
Ja katru vai gandrīz katru dienu pieaugušais ar bērnu padarbosies pie grāmatiņām un grāmatas būs
plauktos pieejamas, pieaugušais pamanīs, kad bērns būs gatavs klausīties. Protams, ir bērni, kuri jau no zīdaiņa vecuma paklausās pasaku un aiziet gulēt, necenšoties ne aiztikt grāmatu, ne kaut ko atbildēt. Man bērns tāds nekad nav bijis. Viņš ir aktīvs, pļāpīgs un ļoti vēlas iesaistīties procesos. Lieki piebilst, ka bērni ir dažādi, bet lasīšana ir ieradums, kas iemācāms ar laiku - kādam īsākā laikā, kādam ne tik ātri.
Ļaujiet bērnam pašam izvēlēties plauktā grāmatiņas, lasiet kaut simto reizi vienu un to pašu grāmatu, ja tā ir viņa izvēle. Pieaugušā uzdevums ir nodrošināt to, ka grāmatas bērnam ir pieejamas, redzamas, aptaustāmas viņam ērtā augstumā. Bērns nevar atrast ceļu pie grāmatām, ja viņam tās nav pieejamas. Nu un, protams, arī pieaugušā rādītā piemērs ir svarīgs. Dēls ir sapratis, ka apmēram tajā laikā, kad viņš taisās uz gulētiešanu, mamma paņem rokās grāmatu un sēžas lasīt. Svarīgi piebilst, ka dēla iemidzināšanas process apmēram no pusotra gada vecuma galvenokārt ir tēta rokās.
KĀ IR TAGAD
Šobrīd esam ar puiku tajā posmā, ka nepilnu četru gadu vecumā viņš atpazīst dažus burtus vidē un grāmatās, taču man svarīgākais ir tieši patika uz grāmatu kā priekšmetu un lasīšanu kā procesu. Atklāti sakot, esmu mazliet nogurusi no priekšā lasīšanas dēlam, biežāk cenšos šo lietu "pārspēlēt" bērna tēvam, dažreiz arī atsaku dēlam un lūdzu, lai "palasa" grāmatiņas pastāvīgi. Esam ieviesuši arī tādu terminu kā "klusais laiks". Kad beidzas ik vakara ziņu raidījumi, ko klausāmies, paralēli paveicot mājas soli (veļa, vakariņas, minimālā dzīvokļa sakopšana, drēbju salikšana nākamajai dienai, dušas, vannas, higiēnas procedūras utt.), izslēdzam TV un sākas "klusais laiks". Šajā laikā spēlēšanās notiek klusiņām (bez skaļām lego lidmašīnu un auto avārijām, nekādas skanošās rotaļlietas), atļautas un īpaši akceptējamas puzles, uzlīmju burtnīcas un grāmatas. Dažreiz lasu priekšā es, dažreiz tētis, dažreiz bērns sēž un šķirsta pats, turklāt dzirdu, ka viņš murmina tekstu, ko atceras vārds vārdā, bet to, ko neatceras, piedomā pats improvizējot. Ja dēls pie grāmatas ķēries pats vai ar tēti, mans privātais lasīšanas laiks var sākties ātrāk. Trīs gadu un 10 mēnešu vecumā dēls bez problēmām var noklausīties divas nodaļas Vinnija Pūka piedzīvojumu un paprasīt vēl trešo, bet trešajai spēka vairs nepietiek pieaugušajam. Protams, mēs aizvien daudz sarunājamies par lasāmo, nākas atbildēt uz jautājumiem par attēlos redzamo, par tēlu rīcību, paklausīties, kā bērnam raisās domas par tematu, fantāzijas.
Ak, jā, arī ar gandrīz četrgadnieku nākas dažreiz atgādināt par maigumu pret papīru, uzsaukt, lai šķir uzmanīgāk vai lēnāk. Nereti atgādinu, ka grāmatas "dzīvo" plauktā vai uz galda (ja plaukts tik pilns, ka pats nevar ielikt grāmatu vietā), grāmatas nepaliek uz grīdas, kur tām kāds var uzkāpt un izlauzt muguriņas. Bet būtībā tā jau ir pamata kārtības mīlestība un disciplīna, nevis jautājums par grāmatām.
Tas, ka dēls iemācītos burtus un tos savilkt vārdos, man būtu milzīgs atvieglojums, tādējādi noteikti būtu vairāk laika arī man pašai pievērsties savu grāmatu lasīšanai. Taču es cenšos nesteidzināt bērnu un ļauties mirkļiem. Viņam būs visa dzīve, lai lasītu pašam, bet to, ka priekšā lasām mēs, viņš gribēs klausīties vēl tikai pāris gadus.
Iedvesmai
vēl raksts no "The Atlantic" (ASV iznākošs žurnāls) par to, kādā veidā daži cilvēki kļūst par aizrautīgiem lasītājiem ar padomiem, kā uz lasīšanu ieinteresēt bērnus. Savukārt latviešu valodā pieejams ļoti kvalitatīvi Kultūras akadēmijā 2018. gadā izstrādāts pētījums par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem.
Saite uz pētījumu.
P.S. Esmu iepriekš aprakstījusi dēla grāmatu plaukta saturu dažādos vecuma posmos, un tur var gūt ieskatu attiecīgajam vecumam piemērotās grāmatās. Nekad gan neesmu izvairījusies dot bērnam grāmatas, kas paredzētas vecākiem bērniem, ja man grāmata šķitusi īpaši jauka estētiski. Tikai mazliet jāpadarbina galva, kā piemērot saturu mazākam klausītājam, izmantot grāmatu atbilstoši viņa izpratnei.
Apkopojošie ieraksti iedvesmai:
Arī, aprakstot kādu bērnu grāmatu atsevišķi, pievienoju vismaz dažus teikumus par to, kā dēlam ar to gājis, un šādus ierakstus var atrast manā blogā ar birku "bērnu literatūra". Fotogrāfiju aprakstos saites uz redzamajām grāmatām izdevēja mājas lapā. Ja rodas kādi jautājumi, precizējumi vai vēlme dalīties savā pieredzē, laipni aicināti komentāros!
plauktos pieejamas, pieaugušais pamanīs, kad bērns būs gatavs klausīties. Protams, ir bērni, kuri jau no zīdaiņa vecuma paklausās pasaku un aiziet gulēt, necenšoties ne aiztikt grāmatu, ne kaut ko atbildēt. Man bērns tāds nekad nav bijis. Viņš ir aktīvs, pļāpīgs un ļoti vēlas iesaistīties procesos. Lieki piebilst, ka bērni ir dažādi, bet lasīšana ir ieradums, kas iemācāms ar laiku - kādam īsākā laikā, kādam ne tik ātri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru