Bērns lasa, aktuālā literatūra 2 gadus un 9 mēnešus vecam bērnam

Lasīšana jeb grāmatu pētīšana galvenokārt ir process, kas veicams bērnam kopā ar pieaugušo, jo pieaugušais paskaidros, parādīs, izlasīs. Labums arī lielajam cilvēkam - pamanīt bērna attīstību, jaunās prasmes, intereses, trenēt savu vērību uz sīkumiem laikā, kad esam pieraduši interneta tekstus izlasīt ātri un garākos pa diagonāli, trenēt pacietību, atbildot uz vienu un to pašu jautājumu jau piekto reizi un trenēt radošumu, izdomājot loģiskas un bērna vecumam/izpratnei atbilstošas atbildes vienam un tam pašam jautājumam atkal un atkal.

Nevienam grāmatu lasītājam nav noslēpums, ka plaukti nav "no gumijas". Ja pieaugušā cilvēka grāmatu plauktā brīva vieta jāmeklē pēc principa - ko es nelasīšu vēlreiz un gribu dot lasīt citiem, tad bērna grāmatu plauktā ir nedaudz vieglāk - daļa grāmatu meklē jaunas mājas, kad vairs nav interesantas vai noderīgas bērnam konkrētā vecumā. Tā nu laiku pa laikam dēla grāmatu plaukts tiek pārkārtots un tālākai nodošanai no tā izņemu visu, par ko viņš ilgāku laiku nav interesējies. Pagaidām esam atvadījušies gandrīz no visām grāmatiņām, kas bija aktuālas pusotra gada vecumā - kustīgās bildītes, pirmo vārdu grāmatiņas un taustāmās grāmatiņas ar pūkainiem fragmentiem. Taču aizvien aktuālās ir grāmatas ar daudzām sīkām detaļām, kas jāuzmeklē zīmējumos, jo īpaši dēlam patīk grāmatas ar dažādiem transportlīdzekļiem un būvniecības darbiem. Vairākas grāmatas jau piedzīvojušas labošanas darbus, jo nespēj turēt slodzi. Arī teksta grāmatas ar lieliem attēliem un maz teksta aizvien ir aktuālas. Vēl arvien grāmatas manam bērnam šķiet vislabākais veids kā attālināt gulētiešanas laiku - ja mamma vai tētis pasaka, ka laiks pie miera, no plaukta tiek atstiepta vismaz viena grāmata ar tekstu "palasīsim", un tad tiek nesta vēl

viena, un vēl viena, un vēl viena... Turklāt no apmēram divarpus gadu vecuma bērns sācis kaulēties "vēl vienu grāmatiņu", "vēl vienu reizīti" vai "vēl vienu mirklīti". Gandrīz par visām grāmatām, ko Valters šobrīd nes no plaukta kā pirmās, jau esmu rakstījusi, bet šis tas blogā nav viesojies.

Evelinas Dacjūtes un Aušras Kudjulaites "Laime ir lapsa" no plaukta tiek izvilkta gana bieži , īpaši izpētot lappuses ar transportlīdzekļiem, kas tajos brauc un tiek izteiktas versijas kurp tiek vests. Arī Einatas Carfati "Kaimiņi" aizvien ir interesanta, turklāt palīdz saprast arī kaimiņu konceptu - mēs nedzīvojam mājā vieni paši, ar kaimiņiem ir jāsveicinās un jāatceras, ka kaimiņos dzīvo bēbītis, kas čučēt dodas agrāk nekā Valters pats (frāze "bēbītis jau čuč" ir mājiens par to, ka vēls vakars nav īstais laiks dziesmām, skaļbļaušanas treniņiem un stabulītes pūšanas meistarklasēm).

Jau kādu laiciņu mūsu plauktā dzīvo arī "Ķipulītis" jeb Lauras Vinogradovas sirsnīgais stāsts "Snīpulītis no Snīpuļciema". Turklāt šī grāmata ne tikai tiek izpētīta, bet noteikti arī jāpalasa priekšā.

Mūsu mājās par mēness grāmatu tiek saukta Viļa Plūdoņa dzejoļa "Zaķīšu pirtiņa" jaunākais
izdevums un ir viena no labošanas darbus pārdzīvojušām grāmatām. Ļoti iemīļota un nomīļota, aizvien aktuāla.

Ik pa laikam tiek pavirināti lodziņi Stīvena Bīstija enciklopēdiskajā grāmatā par dažādiem vilcieniem. Interesantākā nodarbe šķiet meklēt ūdeni visos vilcienos. Grāmata galvenokārt paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc Valters pagaidām vēl negūst lielu labumu no teksta, bet lodziņu virināšana un tur redzamā komentēšana vai jautājumu uzdošana par to, ir aizraujoša nodarbe vismaz 15 minūtēm (un tas viņa vecumā ir daudz).

Vēl viena grāmata, kas ir pārbaudīta vērtība, bet nupat jau kļūst pārāk vienkārša - Hēnings Lēleins un Bernds Peners "Uzpūt, nomierini, uzlīmē plāksteri!". Šī grāmata īsi pēc divu gadu vecuma sasniegšanas palīdzēja mācīties par sāpēm, ka sāp visiem un kā ar sāpēm tikt galā. Jā, šis ir maģiskais laiks, kad mammas pūtiens un buča uz sasitās vietas dziedē visu pāris sekunžu laikā. Cenšos šo bērna dzīves posmu izbaudīt un priecājos, ka nav bijuši tik lieli sasitumi, kuriem vajadzētu kaut ko vairāk par pūtienu. Grāmatai ir biezas un izturīgas lapas, ļoti maz teksta un uzzīmēto zvēriņu brūcēm līmējamos plāksterus ik pa laikam jānomazgā ūdenī, lai tie atjaunotu lipšanas spēju. Pagaidām gan viena bēda - esam kaut kur pazaudējuši aitiņas plāksteri. Gan jau kaut kur mājās ielipis citā grāmatā vai iekritis kādā dīvāna spraugā.

Lai arī par traktoriem un mašīnām mums bija diezgan daudz grāmatu, vēl viena izdevniecības "Madris" grāmata pie mums ieradās no Ķīpsalas grāmatu izstādes gluži vienkārša iemesla dēļ - visas jau esošās grāmatas bija apnikušas MAN. Tā nu Volfgangs Metcgers "Ekskavators, traktors, atkritumu savākšanas mašīna. Mana lielā transportlīdzekļu grāmata" ieviesa nelielu dažādību tehnikas un sīkumiem pilno grāmatu klāstā. Arī šai grāmatai ir biezas lapas, tā šķiet gandrīz vai neiznīcināma, teksta nav daudz un tas aicina atrast konkrētas lietas. Pie šīs grāmatas var nosēdēt pat pusstundu un ilgāk, meklējot dažādus interesantus sīkumus. Bērns mēdz arī pārsteigt mani, pamanot to, ko es nespētu, piemēram, to, ka vīrietim ar motorzāģi pie koka ir ķivere un austiņas, turklāt dēls piebilst, ka zāģis ir ļoti skaļš, tāpēc vajag austiņas. Šādos grāmatu izpētes mirkļos es pamanu bērna jaunās prasmes, piemēram, izdarīt secinājumus no grāmatās redzētā un sasaistīt attēlu ar dzīvē pieredzēto.

Vēl par sīkumiņu meklēšanas grāmatām runājot, nevar nepieminēt mākslinieka Yuval Zommer apgādā Mansards izdotās grāmatas par sīkbūtnēm, ūdens pasauli un putniem. Tajās ir ko sameklēt gan pašam, gan ar tekstā paustajiem aicinājumiem, lapas nav pārāk biezas un tāpēc mazākiem bērniem jāpalīdz būt saudzīgiem pret grāmatu, un pētīšanai šī sērija, manuprāt, ir gluži vai neizsmeļams resurss. Lai uzzīmētos tēlus labāk iedomātos dzīvē un telpiskus, grāmatas var izmantot kopā ar mazām putnu vai zivju (ūdensdzīvnieku) figūriņām, kādas var atrast dažādos rotaļlietu veikalos un grāmatnīcās, bet, piemēram, sīkbūtņu grāmatā mēs liekam klāt pie zīmējumiem gumijas mušas, tārpus un simtkājus no sen beigušās lielveikala uzlīmju akcijas (tā nu reiz beidzot bija viena jēdzīga uzlīmju krāšanas jeb paciņa ar pārsteigumu un uzlīmi par katriem x iztērētiem eiro kampaņa!).

Valteram ļoti iepatikās "burvju" krāsojamās grāmatas, jeb grāmatiņas, kuras var krāsot, izmantojot tikai ūdeni. Kopš Zvaigznes dotajām šī tipa grāmatām mūsu mājās ir bijušas dažādas, šobrīd jaunākās ir "Zaķēns Ziķeris" sērijas grāmatiņas "Zoodārzā" un "Rotaļāsimies!". Šīs grāmatas varbūt gluži labi neiekļaujas šobrīd populārajā zero waste filozofijā, taču sagādā bērnam milzum prieka, vērojot kā melnbaltas lapas uz burvju mājienu top krāsainas tikai ar ūdens palīdzību. Nekas arī neliedz vecākiem meklēt radošāku pieeju grāmatai un izmantot to arī pēc izkrāsošanas ar ūdeni, piemēram, ar krītiņiem vai zīmuļiem piezīmēt klāt fona elementus (mākoņus, sauli, zāli un ko tik vēl ne) vai papildināt jau esošos tēlus ar kādiem aksesuāriem.
Nedaudz atšķirīgas bezšmuces krāsojamās grāmatas ir zīmola  Melissa & Doug ūdens grāmatas - šīs ir daudzkārt krāsojamas - tiklīdz biezā kartona lapa ar zīmējumu nožūst, var krāsot atkal. No vairākkārt krāsojamām Melissa & Doug grāmatām mums ir par safari dzīvniekiem un dažādiem transportlīdzekļiem. Tikai viens mīnuss - Valters diezgan drīz sagrauza klāt pievienotās īpašās ar ūdeni piepildāmās otiņas, tāpēc vairs nevaram grāmatas, piemēram, paņemt līdzi mašīnā izklaidēm garākos pārbraucienos. Taču "krāsot" var arī ar visparastāko otiņu, mērcējot to trauciņā ielietā ūdenī. Šīs abu veidu grāmatas ir lieliskas, ja vajadzīgs noturēt bērnu mierā vismaz 10 - 15 minūtes, esam arī dāvinājuši draugiem. Šo abu tipu grāmatiņu lielākais labums no mammas perspektīvas ir tas, ka pēc krāsošanas aktivitātēm nav jāsavāc lielā šmuce (galds, grīda, sienas, pats bērns paliek tīrs), ļaunākajā gadījumā ir jāuzslauka izlietais ūdens, bet arī tas ir tīrs ūdens, nevis akvareļu vai guašu iekrāsotā zampa.

Beidzot savu īsto nozīmi sāk iegūt no brālēna mantotā "Runājošā ābece". Šī grāmata pie mums dzīvo jau ilgāku laiku un līdz šim galvenokārt izmantota kā vecāku galvassāpju veicinātājs, bet pēdējā laikā esmu pamanījusi Valtera interesi un spēju sasaistīt attēloto priekšmetu/būtni, burtu tai blakus un burtu uz skaņu plātnes. Protams, ka kāpēcīša posms izpaužas arī šīs grāmatas lasīšanā, piemēram, pie burta "Ī" ir īlens un ierakstītā skaņa sievietes balsī ir teksts "īlens - ai, ass". Jā, man jāskaidro desmit reižu, kāpēc tante teica "ai, ass" un kas ir īlens. Jā, man tas apnīk jau pēc trešās reizes.

"Grāmata -puzle mazuļiem" aizvien ir labs pacietības treniņš. Ar figūriņām, kas turamas aiz puļķīšiem un ievietojamas koka dēlīšos ir vienkārši - atceries konkrētās figūriņas atrašanās vietu, pagriez tā lai nav gluži pilnīgi kājām gaisā un koka dēlītī tā gluži vai ieleks pati savā vietā un prom nekur neslīdēs. Savukārt šīm puzlēm vēl jāpadomā, kā to precīzāk pagriezt, sagriezt un pieturēt, lai gabaliņš ir savā vietā, puzles gabaliņi nav pārāk biezi un attiecīgi arī maliņas tiem apkārt nav diez ko augstas, gabaliņi bieži izslīd no iecerētās vietas, kas izrausa bērna dusmu kliedzienus, krišanu gar zemi un kāju dipināšanu. Šādos mirkļos ir īpaši grūti savaldīgā tonī ieteikt pamēģināt vēlreiz, pagriezt nedaudz un apskatīt vai attēla fragments uz liekamā gabaliņa sakrīt ar attēlu, kur tas tiek novietots. Trenē pacietību bērnam un arī vecākam, kurš iesaistīts grāmatas salikšanā.

Pēdējais pusgads, par laimi mums, ir bijis laiks, kad dēls aizvien biežāk ir gatavs palasīt arī bez aktīvās mūsu iesaistes, dažreiz pat varam lasīt katrs kaut ko savu, galvenais tik būt kaut kur blakus. Protams grāmatas nav universāls un visiem par 100% "strādājošs" laika kopā pavadīšanas veids - var spēlēt spēles, dziedāt dziesmas, iet dabā, zīmēt, mākslot un radīt rokdarbus utt. Mēs darām kopā arī citas lietas, bet mums vislabāk "strādā" grāmatas. Citās nodarbēs man nesanāk tā mierīgi un nedaudz distancēti paskatīties uz savu bērnu. Tas ir veids, kā es bez steigas varu pamanīt savu bērnu, viņa prasmes, jauno viņā. Tas ir mans uztveres un izpratnes veids un es saprotu, ka ne katram tas ir tāds pats. Katram "strādā" kaut kas cits, taču ceru, ka mūsu pieredze var iedvesmot kādu, kurš šaubās, ka maziem bērniem vajadzīgas grāmatas. Vismaz pamēģiniet palasīt bērnam priekšā vairāk par vienu neveiksmīgu reizi, jo lasīšana ir nodarbe, kas jāveic regulāri, lai tā šķistu aizraujoša.