Linda Malelija Hanta "Zivs kokā"

"Ja zivi vērtētu pēc prasmes rāpties kokos, tā taču uzskatītu sevi par nekam nederīgu radību..."

Ellija bieži maina skolas, jo tēvs ir karavīrs un tas nozīmē biežu pārvākšanos uz aizvien jaunu dienesta vietu. Un šķiet tieši biežās dekorāciju maiņas dēļ Ellijai izdevies līdz sestajai klasei noslēpt savu neprasmi lasīt. Un Ellija nav stulba, viņai labi padodas darbības ar skaitļiem un viņa ir izcila zīmētāja. Vienkārši Ellijai vajadzīga nedaudz atšķirīga pieeja visam, kas saistīts ar burtiem. Disleksija jeb grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes ir Lindas Malelijas Hantas grāmatas "Zivs kokā" galvenais temats un sižets saistīts ar to, kā Ellijai izdodas beidzot atklāties, jo viņas dzīvē ir ienācis īstais skolotājs, iegūt draugus un atrast savu vietu ne tikai skolā, bet arī pašas dzīvē. Šī ir viena no lasīšanas veicināšanas pasākuma Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija šī gada programmas grāmatām un ieteikta lasīšanai vecākiem pašiem. Ļoti ceru, ka vecāki, paši izlasījuši šo darbu, iedos to izlasīt arī saviem bērniem, kuri prot lasīt. Savukārt vecāki, kuru bērniem ir kaut kādas mācīšanās grūtības, varētu šo grāmatu lasīt kopā ar bērnu.

"Zivs kokā" kopumā ir ļoti jauka, sirsnīga un daudz paskaidrojoša grāmata. Ja man būtu bijuši aizspriedumi par disleksiju vai pilnīga neziņa, šī grāmata noteikti būtu paskaidrojusi vismaz pamata lietas un tā, manuprāt, ir galvenā šī darba vērtība. Atkal jau grāmata, kas jāizlasa arī pašiem bērniem, lai vairotu iecietību pret citādo un spētu saskatīt dažādību sev apkārt, padomātu par to, cik ļauna var nodarīt slikts vārds un cik liels spēks ir vārdiņam "piedod". Savukārt vecākiem pašiem, manuprāt, ļoti pamācošs, lai arī epizodisks, ir klases izsmējējas un "krutās" meitenes Šejas mammas tēls. Ir jāprot pieprasīt no saviem bērniem un jāprot arī palaist grožus vaļīgāk, saprast, kad caur bērnu sākam īstenot savus nepiepildītos sapņus. Galu galā mūsu, vecāki, galvenais uzdevums ir izaudzināt labu cilvēku. Kaut man turpmākajos bērna audzināšanas gados pietiktu prāta gaišuma saskatīt, kad piebremzēt, saprast, kad dziļi ieelpot un pagaidīt!

Ļoti simpātisks ir arī saprotošā un vērīgā skolotāja Danielssa tēls, ne tikai tajā, ka viņš atrada pieeju Ellijas gadījumam, bet arī tajā, kā spēj saredzēt katrā bērnā kaut ko īpašu un pavērst katru situāciju tā, lai visi no tās iegūtu kaut ko labu paņemšanai līdzi dzīvē, lai augtu vairāk labu cilvēku. Tas noteikti nav nemaz tik vienkārši. Ak, kaut vairāk būtu tādu skolotāju, kas spēj saskatīt katrā bērnā to īpašo un neparasto! Kaut visiem skolotājiem būtu vēlme to darīt!

Savās piezīmēs piefiksēju to, ka sestās klases skolniecei, kura neprot lasīt, Ellija izmanto neparastus izteicienus, piemēram "izvilkt kamieli caur adatas aci" vai "tikpat neiespējami kā likt valim pastāstīt par dzīvi mežā". Bet tad sapratu, ka tā nav piekasīšanās vērta lieta. Gluži vienkārši Ellija ar iztēlošanās spēju pamana tās lietas, kas citiem paskrien garām. Līdzīgi kā cilvēkam, zaudējot vienu maņu, pastiprināti attīstās citas maņas. ASV skolu un apmācību sistēma atšķiras no Latvijas sistēmas, tāpēc noderīgas pa laikam bija skaidrojošās tulkotāja piezīmes. Tiesa, bērniem lasītājiem noderētu, ja tādu piezīmju būtu vairāk, pieaugušajam lasītājam bija gana. Sistēmas zinātāji Goodreads atsauksmēs gan kritizē autori par to, ka viņa neprecīzi aprakstījusi/izpratusi militārista ģimenes ikdienu un to, kā/cik bieži viņiem patiesi jāpārvācas. Тaču man tas gluži netraucēja, jo ne jau uz to bija uzsvars, tas drīzāk bija mazliet aiz matiem pievilkts iemesls, kā Ellijai izdevies tik ilgi noslēpt savas problēmas (par ko arī ir kritika - vai tiešām, pat bieži mainot skolas, var iziet cauri piecām klasēm, neprotot lasīt?). Savukārt gados jaunāki lasītāji pauž aizkaitinājumu par to, cik pārspīlēti neiecietīgi bērni attēloti un, ka viss nav tik melns kā to mālē. Nu, nezinu, nezinu... 

Par spīti citu lasītāju kritikai un pilnīgi pretējiem vērtējumiem, man patika. Kopumā ļoti uzteicama grāmata ar to, ka caur prozu spēj bez uzbāzīgām pamācībām izglītot pieaugušos un arī bērnus, neatmetot arī izklaides elementus!