Zane Zuste, Diāna Zande "Tarakāni manā galvā"

Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.

Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...

Katru no stāstiem atsevišķi neatstāšu šeit izķidātu, vien dalīšos ar izvilktajām mācībām manā pārfrāzējumā.

• Varētu šķist, ka starp vecākiem un bērniem nepārgrieztā nabassaite ir mocības bērniem, taču izrādās, ka cietēja loma var būt visnotaļ ērta abām pusēm. Jāprot saskatīt, vai tu tiešām ciet un vēlies vairs neciest, vai tomēr izbaudi savas ciešanas un patiesībā nemaz neko neegribi darīt, lai tās izbeigtu.
  
• Tieksme pēc citu cilvēku atzinības bieži vien ir bēgšana no sevis paša, nevēlēšanās saskatīt sevī labo un saskatīt sevi vispār pēc būtības. 
  
• Tiekšanās pēc ideāliem var sagraut cilvēku - gruzdošās bailes būt tādai kā esi, nevis sevis iedomātai  ideālai. Pie visa vainīgs veselīga vidusceļa trūkums un pasaules uztveršana vai nu melnā, vai baltā krāsā.
• Cilvēki mēdz maldīgi domāt, ka viņiem pieder visas pasaules laiks un tāpēc bezgalīgi velk gumiju, nevis rīkojas. Ir muļķīgi aizbildināties, iesprostot sevi, neļauties vēlmēm. Jātver mirklis, nevis jāiesprosto sevi paša bailēs. Izdari un tad redzēs, kā būs!
• Pārāk augstas prasības pret citiem izvirzītas var radīt sajūtu, ka viens tāds gudrs idiotu barā esi patrāpījies. Tas savukārt rada nevajadzīgus konfliktus un grauj cilvēku ar viņa paša neapmierinātību, ka neviens neatbilst viņa izdomātiem ideāliem.
  
• Pārlieku liela vēlme kontrolēt visus procesus, vēlme, lai viss notiek kā pēc grafika un plāna traucē būt šeit un tagad. Plānu nepiepildīšanās rada milzīgu iekšēju diskomfortu. Cilvēks izvēlas visu laiku būt pats savu apņemšanos vergs, vilties tajā, ka citi robežas negrib ievērot, tā vietā, lai nedaudz izpludinātu plānu robežas un dažreiz vienkārši ļautos plūdumam.
• Greizsirdība. Nedrīkst ļaut savām domām sevi tiranizēt, apzināti jāpievērš sava uzmanība kaut kam citam - kaut vai skaiti mākoņus debesīs vai grīdas dēļus. Greizsirdība dzimst vietās, kur mums trūkst drošības pašiem par sevi. Uzticības treniņš ir ceļš ārā no greizsirdības.
• Citi cilvēki nemainīsies, var mainīties tikai Tava attieksme pret notiekošo. Ja tikai pacietīgi sēdēsi, gaidot, kad viss notiks tā, kā esi iedomājies, nekas tā arī nenotiks un jutīsies par to vīlies. Jārīkojas arī pašam. 
• Tu nevari būt mīlēts, ja visus potenciālos "mīlētājus" gluži vai ar mietu dzīsi prom. Jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, nevis jāliek citiem dzīvot savējā. Atkal jau cietēja loma patiesībā pašam cietējam var būt patīkamāka nekā gribētos to atzīt.
• Pasaule ir vieta, kur mums jāiemācās dzīvot un baidīšanās no visa to nepadarīs par patīkamāku vietu, kur būt. Protams, bailes ir loģiska reakcija. Var stāties savām bailēm pretī ar joni, bet tas ir arī risks, ka stāšanās pretī tā arī paliks vien apņemšanās līmenī. Kad esi sapratis, kas Tevi biedē (palīdz arī pierakstīšana), lēnām konfrontē sevi ar bailēm. Baidies, bet dari! Tomēr jāsāk ar to izaicinājumu, kas ir vismazākais.
• Sekojot savām sajūtām, var tālu aizmaldīties no realitātes. Visam jābūt līdzsvarā un mērenībā - jābūt realitātē, neaizmirstot arī par sajūtām - nepaļauties pilnībā tika uz sajūtām, bet arī neignorēt tās.
  
• Necensties padarīt laimīgus visus. Tu nekādā gadījumā nevari būt atbildīgs par visu laimi.
  
• Ikvienam taču būtu par ko "cepties", bet daži cilvēki izvēlas to nedarīt. Vainot otru vienmēr ir vieglāk, nekā runāt par to, ko patiesībā vēlamies.
  
• Ik pa laikam justies slikti nozīmē to, ka esmu tikai cilvēks. Tas nenozīmē, ka es sevi žēloju kā vislielāko cietēju pasaulē, bet dažreiz es jūtos slikti un man sevi ir jāpažēlo. Punkts!

Kopumā jāsaka, ka šī ir grāmata, kuru var lasīt, bet var arī nelasīt. Pasaule no tā nepārstās griezties. Bija arī stāsti, kur "tarakānus" īsti nesaskatīju, jo stāsta varone rīkojās situācijas mainīšanai un gluži labi to apzinājās. Līdz ar to Zandes vēstules padomi it kā bija par tēmu, bet faktiski bija par to, kas jau izdarīts risinājuma virzienā. Bija arī izteikti kaitinoši stāsti, piemēram, friziere Diāna, kura pati izdomāja un pati apvainojās. Domāju, ka jebkurš cilvēks apvainotos par nepildītiem solījumiem (ja tā var saukt aprakstīto situāciju, kad vīrietis ļauj veikalā izvēlēties saderināšanās gredzenu, jo nauda nav problēma, bet nākamajā dienā atnes pilnīgi citu gredzenu, jo tam iedeva atlaidi).

Vispār šis konkrētais stāsts bija arī konkrēts stereotipu un aizspriedumu atražotājs, kas mani sadusmoja. "Dārta pēc savas domāšanas un uzvedības bija absolūti parasta vidusmēra sieviete - tāda, kura, kā mēdz teikt, uz līdzenas vietas varēja radīt problēmas." vai "Sievietēm ir īpašas spējas izrādīt savas simpātijas bez vārdiem ..." Par šādām frāzēm gribas lamāties, jo tikpat labi problēmas uz līdzenas vietas prot radīt arī vīrieši un arī vīriešiem gluži labi sanāk parādīt savas simpātijas bez vārdiem.

Bija arī daži mazāk kaitinoši sīkumi, piemēram, kas bija apgalvojums, ka afroamerikānietes nēsā uz galvas metāla paplātes ar ūdens krūkām vai augļiem uz tām? Vai tas nesaprotams redaktora darbs vai autores pārspīlētā vēlme būt politkorektai savos izteicienos? Šaubos, ka ASV dzīvojošie melnādainie cilvēki, kuri parasti tiek saukti par afroamerikāņiem tieši savas dzīvesvietas ASV dēļ, nēsā uz galvas šādas paplātes. Dažās Āfrikas valstīs gan šāda trauku, produktu u.c. lietu pārvietošanas metode varētu būt vēl aktuāla. Tad kāpēc izvēlēts rakstīt "afroamerikāņi", nevis "afrikāņi", ja šāds salīdzinājums izvēlēts?

Grāmata it kā paredzēta sievietēm un viņu "tarakāniem", kas redzams pēc daudzām rāmējošām un ievirzošām frāzēm. Taču es uzskatu un redzu, ka aprakstītie sieviešu "tarakāni" var būt jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no dzimuma, un var arī nebūt. Tieši šī iemesla dēļ manī iezagās vislielākais aizkaitinājums par šo grāmatu, kas visādi citādi varētu būt ļoti noderīga ļoti daudziem cilvēkiem vismaz kā ceļa sākums uz savu psiholoģisko problēmu apzināšanos, lai jau tālāk mītu taku pie speciālista. Šai grāmatai pozicionēšana uz sievietēm, manuprāt, ir pilnīgi nevajadzīgs ierobežojums. Kaitina tā vēlme iepārdot kaut ko tikai sievietēm vai tikai vīriešiem. Mēs taču visi esam cilvēki!