Divi jaunieši ar dažādiem mērķiem tuvākai un tālākai nākotnei. Finčs un Violeta satiekas uz zvanu torņa dzegas. Viņi katrs atsevišķi bija uzkāpuši tur ar vienu mērķi - paskatīties kā būs, kāda būs sajūta. Violeta ir zaudējusi māsu un tagad palikusi par vienīgo savu vecāku cerību piepildītāju. Finčs izdomā sev aizvien jaunus tēlus, kuros iejusties, bet skolā tiek saukts par dīvaini. Divi cilvēki ar dažādām rētām viņu sirdī un prātā satiekas uz dzegas un tālākais jau ir Violetas ceļš uz dzīvotgribas atjaunošanu un vainas sajūtas izskaušanu un Finča kūleņu kūleņi caur viņa daudzajām personībām.
Amerikāņu rakstnieces Dženiferas Nivenas darbs "Mūsu spožās dienas" nav vis nekāds cukursaldais, rozā mākoņiem piebērtais mīlas stāsts jauniešiem un jaunietēm. Šī ir ļoti nopietna grāmata, kuru patiesībā nemaz katrs jaunietis nedrīkstētu lasīt. Meitene atkal iemācās dzīvot no puiša, kurš to vien domā, kā nomirt, bet aizvien katru dienu atrod jaunus veidus, kā to neizdarīt. Autore aicina ar to runāt par savām psiholoģiskajām problēmām, nepalikt savā purvā vienam, turklāt viņa šo grāmatu rakstījusi no pašas pieredzes prizmas.
Ja teiktu, ka šī grāmata jālasa cilvēkiem, kuri paši ir depresīvos stāvokļos, domā par pašnāvību, zaudējuši tuvinieku vai nespēj atrast sev vietu dzīvē, tad tas būtu kā iedot recepti uz pašiznīcināšanos. Turklāt šī grāmata arī neparāda jauniešiem, kā veidojas veselīgas jauniešu, partneru attiecības šajā vecumā, un arī neparāda patiešām veselīgas pieaugušo attiecības, jo katrā no attēlotajām ģimenēm ir kāda nozīmīga plaisa. Bet šis darbs noteikti parāda, kā viena cilvēka nāve ietekmē viņa tuvākos - vienmēr būs liekulīgie apraudātāji, gluži kā Taivānā īpaši algojamie raudātāji, un vienmēr būs tie, kuri klusiņām zinās, kā ir patiesībā. Un šie otrie cilvēki arī būs tie, kuri paliks ar šo tuvākā cilvēka nāves nastu uz saviem pleciem, ar daudzajiem jautājumiem - ko es neesmu izdarījis, lai palīdzētu, ko vēl es varēju izdarīt, lai palīdzētu, kāpēc tu nepaliki, kāpēc tu tā izdarīji? Pašnāvība uzliek smagu slogu tieši palicējiem. Tāpat kā jebkura cita bezjēdzīga un pāragra nāve.
Šī grāmata ir viena no 2019.gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas saraksta grāmatām un ieteikta lasīšanai jauniešiem vecumā 15+, turklāt pagaidām vienīgā no šī saraksta, ko var izlasīt arī elektroniski e-bibliotēkā 3td.lv. Domājot par šo grāmatu žūrijas kontekstā, es nezinu, vai tiešām tā jauniešiem būtu jālasa. No vienas puses man šķiet, ka tā vairāk būtu literatūra nobriedušiem prātiem, no otras puses - šajā romānā ir arī daudz kā acis atveroša jauniešiem. Piemēram, tas, cik ļoti kādu var sāpināt ielikšana kaut kādos šablonos un rāmjos, saukšana par frīku vai dīvaini, par liekulību, par attiecību veidošanu, par savu rīcību sekām, par to, ka aiz priecīgām maskām arī var slēpties nelaimīgi cilvēki par to, ka nekad nevar zināt vai tieši tavs pateiktais ļaunais vārds nebūs bijis pēdējais un arī par to, cik ļoti stigmatizējošas ir diagnozes, un vēl daudz, daudz ko citu. Man ir grūti pašai saprast, kā šo grāmatu vērtēt, nesabojājot tās sižetu tiem, kuri vēl tikai lasīs. Man patīk paceltās problēmas, to aktualitāte, es saprotu tās sāpes, bet es nespēju izturēt, ka autore ir nogalinājusi savu tēlu, nav ļāvusi viņam dzīvot. Vienlaikus, es sūdzējos, ka nupat lasītā somu rakstniece Jūli Niemi grāmatā "Tu neiesi viens" visu atstāj pusratā, tikai iesāktu. Nivenai nu nemaz nevarētu pārmest kaut kā atstāšanu pusdarītu, bet es nespēju aprakstīt, kā tas man liek justies. Es noteikti gribētu lasīt arī kāda pusaudža pārdomas par šo grāmatu,neatkarīgi vai tas ir žūrijas ietvaros vai vienkārši tāpat lasīts darbs. Es gan nezinu nevienu blogeri jaunieti, pusaudzi, vidusskolas vecuma lasītāju un blogotāju, kurš turklāt būtu arī lasījis tieši šo darbu.
Īsāk sakot, šis nav nekāds vieglais traļi, vaļi gabaliņš. Šajā romānā lasītājs dzīvo līdzi un gaida, kādu dzīvi autors būs saviem tēliem izveidojis, kādu tiem dos tālāko virzienu pēdējās rindkopās, un attopas pie zārka. Vai man šī grāmata patika? Jā, noteikti! Jo īpaši pēc nupat lasītās lielās vilšanās ar Niemi un "Tu neiesi viens". Starp citu, grāmatā "Mūsu spožās dienas" bija frāze "tu neesi viens" uz kuru biju prātā pārfrāzējusi Niemi grāmatas nosaukumu! Un visas grāmatas garumā es nevilšus salīdzināju abus darbus, abu autoru iztēles lidojumu un veidu, kā viņas risina savu tēlu problēmas, tos instrumentus, ko viņas izmanto sižeta izvērsumam un noslēgumam. Ja Nivena savu Finču būtu uztaisījusi vēl arī par kādas emigrantu ģimenes atvasi, tad bez Niemi darba pasaule droši vien varētu gluži labi iztikt, jo jauniešiem aktuālās/sāpošās tēmas būtu aptvertas labi jau vienā darbā.
P.S. 2019.gadā gaidāma arī filma "All the Bright places", kritiskākie lasītāji Goodreads atsauksmēs pauž pārsteigumu, ka filma tika izziņota tik drīz pēc grāmatas iznākšanas. Turpat arī secina, ka, ja uz to tā norāda, grāmata tiešām izskatās uzreiz kā filmas veidošanai rakstīta. Ja Violetas lomai izvēlētā Elle Fanning šķiet nudien ļoti atbilstoša un aptuveni tādu lasītājs sev viņu varētu izdomāt, tad Finčam izvēlētais Justice Smith šķiet galīgi garām - kaut vai tāpēc vien, ka Nivena vairākkārt grāmatā uzsver, ka Finčam ir zili zilas acis, tik zilas kā vēl nav redzētas nekur. Spriežot pēc daudzajiem youtube atrodamajiem fanu kustības izveidotajiem video par šo grāmatu/topošo filmu,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru