trešdiena, 2019. gada 19. jūnijs

Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Neesmu šausmu cienītāja ne literatūrā, ne filmu pasaulē. Šausmas mani ārkārtīgi iespaido un turpina sekot arī miegā, tāpēc, zinot savu prātu, parasti no šausmām izvairos. Tomēr ar Stīvenu Kingu nu reiz bija jāiepazīstas, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu - par ko visi runā un kāpēc sajūsminās. Kāpēc Stīvenu Kingu mēdz dēvēt par šausmu karali? Sapratu. Izlasīju Stīvena Kinga "Zvēru kapiņi" un, lai arī vairāki cilvēki man teica, ka tas nav gluži labākais Kinga darbs, atzīstu to par labu esam. Šī grāmata nav nekas jauns, īsteni Kinga pazinēji to jau sen ir izlasījuši, taču man tā ir iepazīšanās ar autoru un viņa stilu. Lasīšanas gaitā mani nepameta sajūta, ka vismaz fragmentāri kaut kad sen esmu redzējusi šīs grāmatas 1989.gada ekranizāciju, taču neko daudz no tās neatceros. Turklāt pirms dažiem mēnešiem iznākusī jaunā filma no šīs grāmatas arī ir gana labs iemesls vispirms izlasīt pašu tekstu. Īsāk sakot - grāmata "Zvēru kapiņi izlasīta", tagad jāsagatavo popkorns un jānoskatās arī divas filmas.


Ārsts Luiss Krīds kopā ar sievu Reičelu, dēlu Geidžu un meitu Eliju sāk jaunu dzīvi Ladlovā, viņš vadīs universitātes ārstniecības iestādi un ģimene ievācas lielā mājā. Pāri ceļam dzīvo Luisa labākais draugs Džads, viņš ir tieši tāds draugs, kas spēj aizvietot tēvu. Bet aiz mājas ir taka, kas ved uz zvēru kapiņiem. Cauri pilsētai izvijusies šoseja izveidojusi iedzīvotājiem paradumu apglabāt savus mājdzīvniekus zvēru kapiņos, jo gluži vienkārši Ladlova šķietami ir vieta, kur zem automašīnu riteņiem iet bojā vairāk mājdzīvnieku nekā citur. Savukārt aiz zvēru kapiņu malā esošā blīžņa ir mikmemku indiāņu mežs un purvs, ar visiem līdzi nākošajiem noslēpumiem.

Neko daudz vairāk kā vien to, kas jau rakstīts anotācijā uz pēdējā vāka, par stāsta sižetu arī rakstīt nedrīkst. Ja uzrakstīšu vairāk, noteikti riskēju sabojāt kādam citam lielo lasīšanas un atklāšanas prieku. Šī laikam ir viena no tām grāmatām, pēc kurām jāstāsta par piedzīvotajām emocijām, nevis par sižetu vai domugraudiem. Man šī grāmata ļoti patika, aizrāva līdzi ideja un brīžiem bija arī grūti prātā sagremot ētiskās dilemmas, kas piemeklē stāsta galveno varoni. Grāmatas pirmo daļu lasīju vakaros pirms miega, bet drīz vien to pārtraucu. Naktī īsajā brīdī pirms iekrišanas dziļākajos miega slāņos, mani vajāja grāmatā nupat izlasītais. Lai arī es it kā sapratu, ka blīznis, kauli, kaķi un putni ir tikai sapnis, nevarēju nekādi no tā izrauties līdz pat iekrišanai dziļākajā miega fāzē. Ja grāmatu lasīju pa dienu, sliktie sapņi man nesekoja. Bet pašas pēdējās lappuses nepaspēju izlasīt līdz izkāpšanai no tramvaja, tāpēc gluži vienkārši, pirms iet pakaļ bērnam, stāvēju pie bērnudārza žoga un lasīju līdz beigām.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, tā iedveš šausmas un izraisa sliktus sapņus. Saskatīju tajā arī vairākus tematus, kuru apspriešana vai pastāstīšana bērniem bieži vien ir problemātiska, piemēram, nāve vai vainas sajūta pēc kāda radinieka nāves, nebeidzamā domu un atmiņu pārtīšana prātā, gluži kā rīkojoties ar vecu audio kaseti. Turklāt atšķirīga ir mīļotā mājdzīvnieka nāve un kāda cilvēka nāve. Nezinu gan, vai Kings ir atklājis atbildi uz jautājumu - kur gan paliek dvēsele  pēc nāves, bet parādīt, kas ir miesa bez šīs dvēseles, Kings spējis gan. Varētu vien varbūt nedaudz piesieties brīžiem pagariem galvenā varoņa domu monologiem. Vienlaikus jāatzīst, ka šīs Luisa pārdomas iederas kopējā garā, jo viņam kā ārstam jāpieņem grūti lēmumi, pārāk labi apzinoties savas rīcības riskus. Turklāt es kā bērna vecāks varu iedomāties arī galvenā varoņa dilemmas. Nezinu, cik labi vai slikti ir tas, ka sižetu lasītājs var diezgan vienkārši paredzēt uz priekšu, taču man tas, ka nojautu, kurš nu tālāk mirs un kas nu tālāk notiks, netraucēja izbaudīt šo grāmatu un netveramā neiedomājamā stindzinošo dvesmu uz pakauša. Bet lasiet nu paši, nemaitāšu šo pirmatnējo šausmu atklāšanas prieku un neslāpēšu Kinga paņēmienu iepazīšanas aizrautību.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru