Normans Olers "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā"

Žurnālists, scenārists un rakstnieks Normans Olers ir vācietis un viņš ar pedantisku vācieša pieeju izracies cauri dažādiem materiāliem, kas atklāj narkotiku attīstību un lietošanas posmu nacionālsociālistiskajā Vācijā, Hitlera valdīšanas laikā, kā arī narkotiku lielo lomu Otrajā pasaules karā kopumā. Paša autora vārdiem, viņš veicis darbu par aspektu, kas līdz šim Hitlera biogrāfijās nav padziļināti izpētīts un dažos gadījumos pat vispār ignorēts, proti, Hitlera atkarību no narkotiskiem līdzekļiem. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, jo neesmu lasījusi ne tuvu visas par Hitleru un Otro pasaules karu sarakstītās grāmatas, bet tajā, ko esmu lasījusi, narkotikas nudien pieminētas maz. Šis bija gadījums, kad izdevniecība (turklāt igauņu izdevniecība) uzrunāja mani pati un piedāvāja apmaiņā pret godīgu atsauksmi izlasīt Normana Olera grāmatu "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā". Jāsaka gan, ka, agrāk vai vēlāk, es arī pati būtu nonākusi pie šīs grāmatas, jo to jau biju pamanījusi sociālajos tīklos grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos un ielikusi savā lasāmo sarakstā.  

1933.gadā nacionālsociālistiem ar Hitleru priekšgalā nākot pie varas, visā Vācijā tika pasludināta  stingra cīņa pret narkotikām, atkarīgos pieskaitīja psihiski slimajiem, sterilizēja, ieslodzīja, nogalināja. Tas viss tika darīts ar vienu vadošo domu - cilvēka ķermenis pieder valstij, cilvēkam nav tiesību indēt savu ķermeni un pazudināt to, liedzot valstij savas darba spējas. Taču ironiskā kārtā jau samērā drīz ar līdzīgiem saukļiem - padarīt cilvēka miesu produktīvāku un valstij noderīgāku - šī nostāja mainījās, Vācijai kļūstot par lielāko metamfetamīna laboratoriju Eiropā. Visas Vācijas tautas mobilizēšanai un tās darba spēju uzlabošanai tika ieviests revolucionārs medikaments Pervitīns, jeb gluži vienkārši metamfetamīna paveids, kas tika ieteikts visiem, kam jāstrādā paaugstinātas slodzes apstākļos, modrības uzlabošanai un noturībai. Pervitīns tika izsniegts gan karavīriem un, iespējams, bija viens no apstākļiem, kas padarīja tā dēvēto zibenskaru Francijā 1940.gadā vispār realizējamu, gan iestrādāts konfektēs un šokolādes tāfelītēs mājsaimnieču patēriņam. Un tas bija tikai sākums.

Es neesmu mediķis, ķīmiķis vai īpaši zinošs cilvēks medicīnas jautājumos, bet šo grāmatu es saskatīju kā pasaules vēsturi caur farmakoloģijas prizmu. Domāju, ka neviens nenoliegs Otro pasaules karu kā vienu no 20.gadsimta visas pasaules cilvēkus ietekmējošākajiem notikumiem. Normana Olera darbā apskatīta gan narkotiku lietošana militārās aprindās, gan civilpersonu vidū, bet man tieši šī civilpersonu aspekta nedaudz pietrūka, bija par maz. Taču lielā mērā šī ir arī grāmata par Ādolfa Hitlera personīgo ārstu Teodoru Morelu un viņa godkāri, kā arī spēju izmantot situāciju sava labuma gūšanai. Vienlaikus šis stāsts, manuprāt, arī labi parāda to, ka kaut ko ļoti vēloties uz kaut ko tiecoties, mēs dažreiz nemaz neaizdomājamies, ko mums var nākties ziedot šī labuma dēļ. Piemēram, Morels ļoti tiecās uz jauniem atklājumiem, uz sevis nodrošināšanu, uz jauniem atklājumiem, bet viņš, kā izskatās, nemaz nenojauta, ka var nākties ziedot privāto dzīvi, attiecības ar sievu un pārējo ģimeni. Taču Morels kā izskatās bija ļoti pretrunīga personība - vienu brīdi viņš ļoti lepojas ar to, ka ir fīreram nepārtraukti vajadzīgs, ka viņš ir gatavs traukties pie sava pacienta dienu un nakti un būt klāt vai ik mirkli, taču jau pēc brīža Morels žēlojas, ka sievu nav saticis jau pusgadu un vispār skaistas dzīves nodrošināšanai vajadzīgi lieli ienākumi, kurus nevar gūt, pametot uzsāktos rūpalus, lai būtu kopā ar sievu. Ej nu saproti, kas tam cilvēkam patiesi darījās galvā.

Man šķiet ironiski kā fanātiskais veģetārietis Hitlers sevi ļoti ierobežoja ēšanā un nosodīja gaļas ēdājus, bet pats tika regulāri piepumpēts ar ekstraktiem, hormoniem un vielām, kas iegūtas no mirušu dzīvnieku dziedzeriem. Šis Morela biznesa virziens vispār man šķiet ļoti interesants un lika paskatīties nedaudz plašāk uz visādām pārtikas piedevām un uztura bagātinātājiem, ko mēs arī mūsdienās,varbūt ne gluži duram vēnā, bet vieglu roku tabletīšu veidā iemetam mutē gan. Un man šķiet, ka šis ir arī spilgts paraugs visa nacisma dubultajai morālei un liekulībai.

Autors, šo grāmatu veidojot, ir daudz ceļojis, piemēram pa dažādiem arhīviem savas teorijas apstiprinošu dokumentu meklējumos un pa dažādām ar pieminētajām vielām saistītām vietām. Turklāt skatīti ne tikai dokumenti, bet arī runāts ar karu pieredzējušajiem, piemēram, intervēts kara ārsts Otheincs Šulte-Šteinbergs par viņa pieredzi, mācoties militārajā medicīnas akadēmijā. Visā tekstā ir vairāk nekā 400 atsauces uz dažādiem arhīvu materiāliem un citām publikācijām, kas šo tekstu vērš līdzīgu akadēmiskam pētījumam. Tieši daudzo atsauču dēļ, iesaku lasītājam turēt pie rokas divas grāmatzīmes - vienu aktuālās lasīšanas vietas atzīmēšanai un otru, ko ielikt grāmatas beigās pie atsauču sadaļas.

Man gan brīžiem bija jautājumi par tulkojuma precizitāti vai to, cik precīzi izmantoti kādi vārdi to nozīmē. Piemēram, šajā teikumā: "Baisi dzirdēt, cik familiāri daži no šiem jēdzieniem skan vēl joprojām." /35.lpp./ Īpašības vārds "familiārs" apzīmē kaut ko, kas nav saistīts ar stingrām uzvedības normām, tāpēc šeit vārda "familiāri" vietā, manuprāt, labāk būtu izmantot vārdu "pazīstami". Un šādas diskutablas tulkojumā izvēlēto terminu vietas bija vairākas, taču uz tām var pievērt acis, ja zina, ka tādas ir un galveno teikuma domu tās parasti netraucē uztvert. 

Lielu nožēlu varu paust par to, ka grāmatas lappusēs ievietoto dokumentu skenējumi netika tulkoti pilnībā, bet gan tikai īsi aprakstīts to saturs. Cik nu manas vācu valodas zināšanas un spēja salasīt šajā valodā rokrakstu ļāva, šie dokumenti arī paver interesantu perspektīvu uz aprakstīto. Vēl jo interesantāks šo dokumentu vienību tulkojums būtu tieši tāpēc, ka visa grāmata lielā mērā balstīta uz dokumentu un korespondences izpēti. Taču saprotu, ka grāmatas oriģinālā vācu valodā papildus dokumentu transkripcija gluži vienkārši ir lieka un latviešu izdevumā tulkotājs vai redaktors varbūt nav iedomājies papildus pietulkot arī attēlus, bet varbūt šādu "pietulkošanu" nepieļauj darba izdošanas un tulkošanas tiesības. Tas vien pašam izdevējam zināms.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, kas balstoties uz dažādiem dokumentiem un korespondenci, paver jaunu skatījumu skatījumu uz nozīmīgiem vēstures notikumiem un personībām. Ārzemju vietnēs un lasītāju atsauksmēs šai grāmatai tiek pārmesta pretenciozitāte un tas, ka tajā izklāstītais nav ne ar ko stingri pamatots, tomēr domāju, ka viens citāts šajā grāmatā ir laba atbilde uz kritiku:

"... vēsture vienmēr būs viena, uz iespējami ticamiem faktiem balstīta spekulācija." /118.lpp./