Kārtējo reizi vakarā, gaidot, kad bērns aizies gulēt un varēšu ķerties klāt grāmatu lasīšanai, prokrastinēju sociālajos tīklos. Twiterī bija diskusija par Latvijas Televīzijā rādīto Latvijas seriālu "Sarkanis mežs" un kāds no komentētājiem bija ielicis saiti uz rakstnieces Māras Zālītes interneta vietni, kur izlasāma luga par vienu no Latvijas okupācijas laika kolaboracionistiem Vili Lāci un viņa darbiem varas amatos Latvijas okupācijas laikā. Luga "Lācis" iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī un sarakstīta īpaši teātrim, kā skaidro autore, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”, bet dažādu iemeslu dēļ iestudēta vēlāk. Izrādes pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī notika 2009.gada 14.novembrī.
Lugas pilnā versija publicēta Māras Zālītes mājas lapā 2010.gada martā ar autores komentāru kā atbilde uz “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicēto Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”. Tikusi līdz lugas tekstam sāku lasīt arī to, sākumā ar ziņkārību "nu, nu, kas tad te būs", bet pēcāk jau, ieraujoties tekstā aizgūtnēm un nespējot to nolikt malā, kamēr nebiju izlasījusi visu lugu. Un te jāpiebilst, ka luga kā žanrs lasīšanai mani vienmēr izteikti kaitinājusi, nekad neesmu spējusi lugas tekstu uztvert un paturēt prātā kā vienotu veselumu.
Māra Zālīte ar šo atspēko viņai raidītos pārmetumus ar to, ka lugas tapšanā izmantojusi gan laikabiedru minētas detaļas, gan dokumentālus materiālus - citēta Lāča korespondence, raksti un runas, kas publicēti Kopoto rakstu sējumos. Izmantoti arī dokumenti, kas atslepenoti tikai pirms nedaudziem gadiem, bet tagad ir plaši pieejami.
Ar patiesu interesi izlasīju nekur drukātā veidā nepublicētās lugas "Lācis" tekstu, šis darbs tematiski ir smags, skar jautājumus par kuriem dažādām cilvēku grupām aizvien gribas strīdēties un pārrakstīt vēsturi. Vienlaikus lasītājs neticami raiti izskrien cauri tēlu duālismam un dilemmām, kā arī šiem smagajiem Latvijas vēstures raksturelementiem - tūkstošiem nevainīgu cilvēku izsūtīšanai un par to atbildīgo žonglēšanai ar sirdsapziņu un sirdsapziņas pilnīgam iztrūkumam. Sāku izjust žēlumu pati pret sevi, ka neesmu redzējusi šo izrādi teātrī. Taču priecājos izrādi video formā pilnā garumā atrast Latvijas Televīzijas ciklā "Teātris.zip" interneta vietnē.
Iestudējumu veidoja režisore Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Arturs Maskats. Galvenajā lomā – Kaspars Zvīgulis; pārējās lomās Lāsma Kugrēna, Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis, Jānis Vimba, Inga Misāne, Dita Lūriņa, Līga Liepiņa, Līga Vītiņa, Normunds Laizāns, Uldis Dumpis un citi.
Arī teātra izrāde man patika, ļāva labāk vizualizēt nupat izlasīto tekstu un aktieru darbam neredzu kur piesieties. Man šķiet, ka Mārai Zālītei izdevies parādīt Vili Lāci kā pretrunu plosītu cilvēku, kādu kurš centās izdzīvot un dzīvot, bet nedarīja to pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jā, savtīgs, jā prata pievērt acis uz to, kas viņam nebija ērti, bet vienlaikus - cilvēks paliek cilvēks un pilnīgi aizvērt acis, ausis un domas ciet jau nespēj. Brāļi "lāča mednieki" gan brīžiem šķita tādi nereāli sakāpināti, literāri tēli, kuri īstajā dzīvē nemaz nevarētu būt pastāvējuši. No otras puses - arī Vilis Lācis mūsdienu jaunieša acīm varētu šķist tāds nereāls tēls, kura locīšanās līdzi valdošajai varai ir pilnīgi neiedomājama. Un tomēr Vilis Lācis ir bijis un darījis.
Patiesībā šis ieraksts mazāk ir par saturu, izlasīto un noskatīto un vairāk, lai paustu prieku par to, ka vispār ir tāda iespēja izrādes skatīties datorā vai televizorā. Projekts "Teātris.zip" ir tik feina iespēja "aiziet" uz teātri tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar, kuriem nav laika tieši tad, kad ir izrāde, kuri nepaspēj nopirkt biļetes uz populārākajām izrādēm, tiem, kuriem nepietiek naudiņas, lai aizietu uz teātri, kuriem trūkst veselības teātra apmeklējumam, tiem, kuri, tāpat kā es, gluži vienkārši vēl nav bijuši ieinteresēti par izrādes tematu vai nav zinājuši par izrādi tad, kad tā bija repertuārā. Man ir patiess prieks, ka mēs Latvijas Televīzija spēj iedot teātri visiem!
P.S. Fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā teātra mājas lapas un no Māras Zālītes mājas lapā pievienotajām (to autors Gunārs Janaitis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru