Somu rakstnieces Jūli Niemi grāmatai "Tu neiesi viens" pieķēros šī gada lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" ietvaros. Šī grāmata ir no tām, kas ievietotas vecākiem lasāmo kategorijā, lai arī šī darba pamata auditorija varētu būt jaunieši paši. Sārtos toņos ieturētie vāki slēpj sevī stāstu par diviem jauniešiem, Adu un Egzonu, kaut kur Somijā. Ada ir vietējā, bet bieži vien neiederas ainavā, savukārt Egzona ģimenes izcelsme ir Kosova, lai arī Egzons pats tur ne reizi nav bijis. Jauniešiem ir 15 gadi, gluži paredzami viņi iemīlas vai vismaz domā, ka ir iemīlējušies, un gluži normālas ir viņu ikdienas problēmas un rūpes - pirmā mīlestība, pirmais sekss, ballītes un pirmās piedzeršanās reizes, pamatskolas beigšana un tālākā ceļa izvēle, iederēšanās bariņā, attiecības ar vecākiem utt. Turklāt skarta arī mūsdienās tik modernā un aktuālā bēgļu tēma - lai arī Egzons dzimis jau Somijā, viņa ārējais izskats uzreiz apliecina, ka viņa ģimenes izcelsme nav Somija. Tas ir tas, ko es saskatu ar prātu, bet mana lasītāja sirds grib saukt "Neticu! NE-TI-CU!!!".
Sākumā es apjūku, jo šajā grāmatā ir daudz darbojošos personu, bet neviens tēls īsti netiek attīstīts (izņemot abus galvenos tēlus, kas attīstās visas grāmatas garumā). Grāmatā ir vairākas tematiskās līnijas, aukliņas, aiz kurām raustīt, un tās palikušas īsti neparaustītas. Visi šie sabiedrībā un pieaugšanā aktuālie un interesantie temati ir kā ar pirkstu galiem caur puķuzirņiem aizskarti. Brīžiem ir tādi poētismi, ka tur nevar saprast, vai viņiem tas sekss bija vai nebija un kas tur vispār ar to lipīgo tumsu - slapjie sapņi vai? Kaut arī es redzu iemeslus, kāpēc šī grāmata domāta, kaut redzu labo, kam tur būtu jābūt ieliktam, tā mani līdz galam tomēr nepārliecina. Nevar noliegt, ka zināms poētisms pa galvu maisījās arī man 15 gados, bet tas, kas tur ir sarakstīts, manuprāt, ir tālu no realitātes. Ja šai grāmatai vajadzētu aizraut pusaudžus un likt viņiem līdzpārdzīvot un identificēties, es nezinu vai tā to tiešām spēj. Šaubos arī, ka tieši šī grāmata varētu palīdzēt vecākiem saprast, kas notiek viņu bērnu dzīvē un galvā.
Kas interesanti, izdevniecība šo grāmatu liek priekšā kā Romeo un Džuljetas stāstu no Somijas, caur kuru mīlas stāstu varēsim ieskatīties divās atšķirīgās kultūras pasaulēs un tradīcijās. Melots. Neko daudz viņu mīlestībai neviens neiebilst, tik vien kā vienaudži pavelk uz zoba (kas ir pilnīgi normāli šajā vecumā par jebkuru divu jauniešu savienību arī jebkurā citā valstī). Atšķirīgās kultūras pasaules un tradīcijas it kā solītas, bet arī palikušas vien pusceļā pie tā, ka kosovietes, lai arī musulmanietes, ikdienā nenēsā lakatus (domāts burkas, čadras, paranžas vai ko?) un vēl pieminēts, ka Kosovas jaunieši vispirms izklaidējas ar somietēm, bet sievu meklē starp kosovietēm. Protams, ka Egzona mātes atmiņas par pamestajām mājām, par drupām, kas palikušas, zināmā mērā iezīmē Kosovas republikas vēsturi un cilvēku pieredzi, taču arī šis temats paliek tādā pusratā. Kas tad galu galā ir Egzona ģimene, ja viņi kā noprotams bēguši no Kosovas 1999.gadā tā dēvētās Kosovas krīzes rezultātā? Albāņi, serbi? Viņi taču nevar būt vienkārši kosovieši. Arī šeit autore, gribot aizskart nozīmīgu un interesantu tematu, apmierinājusies ar pagrābstīšanos vien pa virspusi. Vienīgā puslīdz attīstītā sižeta līnija man šķita par sava nākotnes ceļa atrašanu - Egzonam tā bija māksla, savukārt Adai - radošā rakstīšana.
Šo grāmatu var lasīt gan meitenes, gan puiši (ja nebīsies izteikti cukursaldi rozā grāmatas vāka noformējuma), jo notikumiem ir divi pamīšus stāstītāji. Šo grāmatu var lasīt arī vecāki. Bet es tai nenoticēju, nesajutu un paliku ar sajūtu, ka tik daudzas labas sižeta līnijas tā arī palika neizrakstītas, neizvilktas un neattīstītas. Un vispār "Tu neiesi viens"? Tur par to iešanu stipri jāpiedomā. Man atbilstošāks tad šķist nosaukums, kuru biju sev sapratusi un izdomājusi, nejauši pārlasoties "Tu neesi viens". Šī grāmata man gluži vienkārši atstāja nepabeigtības sajūtu un lika vilties. Varbūt es no tās biju gaidījusi par daudz, ja reiz ielikta Žūrijā. Man kļuva žēl šai grāmatai atdotā laika. Skatoties Goodreads somu valodā lasījušo vērtējumus, redzu, ka ir divas galējības - šī grāmata vai nu ārkārtīgi patikusi, tā, ka uz 5 zvaigznēm, vai ir riebusies tik ļoti, ka ielikta tematiskajos plauktos "nekad vairs" un "liela vilšanās", vairums gan ir 3 un 4 zvaigžņu atsauksmes. Viena zvaigzne no manis bonusā vismaz par to, ka bija laba doma un pat vairākas, tikai žēl, ka neviena netika izvesta līdz galam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru