svētdiena, 2018. gada 3. jūnijs

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.


Lēmums ir pieņemts, bet tam līdzi nāk lērums eksistenciālu filozofisku jautājumu, neizpušķota emociju ķidāšana, arī melnais humors un ironija. Paralēli personiskā pārdzīvojuma stāstam, būtiska daļa ir arī autores ieredzētais Ukrainā ar Maidana notikumiem saistīto nemieru laikā. Šis periods autori pārsteidzis ar to, kā mainījusies viņas uztvere. LTV Kultūras žurnālistam Tomam Treibergam intervijā viņa stāsta: "Tik dramatiskiem notikumiem ir savāds un ļoti izteikts pievilkšanas spēks, tāpēc man bija interesanti piefiksēt, ka es vienā brīdī pilnīgi dabiskā kārtā aizmirsu visu par savām problēmām, vēlmēm un centieniem piepildīt savu dzīvi. Bija tikai urdoša vēlme būt epicentrā tiem notikumiem, par kuriem man jau tobrīd bija skaidrs, ka tie būs vēsturiski."

Kopumā šī grāmata ir viena cilvēka mēģinājums tikt galā pašam ar saviem pārdzīvojumiem. Apkārt ir cilvēki, arī iesaistītās personas, ar kuriem dalīties, kuriem izliet savu sāpi, bet galu galā tu savā eksistencē tāpat esi viens. Ļoti interesants bija pārspriedums (50. - 53.lpp.) par to, kāpēc cilvēki, kuriem tas nesanāk dabiski, tomēr mēģina radīt bērnus. Par prāta apsvērumiem, piemēram, saglabāšanās stāsts vai stāsts par savējo "Uztaisīt vienu jau no sākuma savu cilvēku. Savu nature, savu nurture. Gabaliņu sevis, mazmazītiņu." (52.lpp)

Vēl nelasījusi grāmatu, atklāšanas pasākumā autorei vaicāju par otrās puses - tēva - emocijām, spēju sadzīvot ar to, ka Mārja šo stāstu nes publikai. Manuprāt, autore bija izvairīga savā atbildē, piebilstot, ka Jānusam arī šī varētu būt bijusi sava veida terapija. Galu galā tieši viņš veidoja grāmatas vāka dizainu igauņu valodas izdevumam. Lasot, mani nepameta sajūta, ka bērna otrs autors ir palicis ēnā, nepamanīts un neuzklausīts. Tikai grāmatas beigās es sapratu, kāpēc. Attiecības ar bērna tēvu šīs grāmatas ietvaros palikušas pusmastā un diemžēl šis vienpersoniskais skatījums man atstāja negodīga mazuma pēcgaršu. Nepameta arī sajūta, ka visa šī grāmata ir autores mēģinājums pierādīt, ka nevesels bērns nenozīmē neveselu viņu pašu, mēģinājums izrādīt visas savas plašās literatūras, kultūras un valodas lauka zināšanas.

Šīs grāmatas lielākā vērtība ir runāt par lietām, kuras parasti noklusē. Cilvēki baidās runāt par saviem nepilnvērtīgajiem bērniem, jo tas nepilnvērtīguma zīmogu varētu uzspiest arī viņiem pašiem. Tiesa, nezinu, kāda ir situācija ar runāšanu par šiem tematiem Igaunijā, taču Latvijā, manuprāt, par to nav nāves klusums. Iespējams, ka to nosaka cilvēku loks, kam sekoju sociālajos tīklos un starp šiem cilvēkiem ir arī vairākas mammas, kuras neklusē par saviem slimajiem bērniņiem.


No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga un tulkojums man šķiet izcils, vairākās dimensijās esošs. Tas ir plašāks par pliku valodu, tajā ir dziļums un par to tulkotāju apbrīnoju. Par iedvesmu grāmatas nosaukumam kalpojis slovāku mākslinieka Martina Hudaceka skulptūra"Bērns, kurš nekad nepiedzima" (The Child Who Was Never Born). Šī skulptūra izveidota kā veltījums vecākiem, kuri pārdzīvo, pārcieš sāpes un noliegumu par izdarītu abortu. Šīs skulptūras tapšanai ir reliģisks fons un apakšā ir doma par abortu aizliegumu jeb pro-life kustība, kas man personīgi nav pārāk pieņemama. Taču šis reliģiskais fons nemazina aborta lēmuma psiholoģisko sarežģītību un morālās sekas, kas ir šīs skulptūras plašākā doma. Man personiski pie sirds gan iet šīs skulptūras papildinātā versija, kurā attēloti abi vecāki. Bērns taču nerodas sievietei no zila gaisa, vai ne? Attiecīgi arī lēmumus par bērnu dzimšanu vai nedzimšanu vajadzētu pieņemt un sekas pārdzīvot abiem.


Manuprāt, šī grāmata paredzēta un varētu patikt plašam cilvēku lokam - esošajām, topošajām un mēģinošām mammām un tētiem, cilvēkiem, kuri mēdz prātot par nāves un dzīves jēgu un bezjēdzību, eksistences un esamības kodolu, vajadzību. Nedaudz lasīšanu traucēja vien tas, ka darbā pieminētas ļoti daudzas personas, bet vairumam no viņiem pat ne ar mazāko palīgteikumu nav pieminēts, kāda saikne šai personai ir ar autori - māsa, radinieks, draugs, kolēģis vai kāda cita? Attiecīgi bieži zūd šīs personas sacītā vai attieksmes konteksts.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Paulu Koelju "Sānsolis"

Kādreiz Paulu Koelju darbi man ļoti patika, tajos spēju saskatīt filozofijas dzirksti, kas nenoslīka izklaidējošā saturā un otrādi - izkl...