Andra Manfelde "Mājās pārnāca basa"

Pēc ļoti jūsmīgas Marii atsauksmes izlasīšanas, steidzu meklēt rokās arī savu eksemplāru Andras Manfeldes grāmatai "Mājās pārnāca basa". To sāku lasīt vēl pirms oficiālās atklāšanas, kas Rīgā bija nolikta un notika 14.jūnijā. Nu nevar taču izvēlēties vēl piemērotāku datumu par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, lai atklātu grāmatu ar deportēto stāstiem. Lai kā cerēju doties arī uz šo pasākumu, šoreiz izvēlējos ģimenes prioritāti un apmierinājos ar grāmatas lasīšanu vien. Ar Andras Manfeldes daiļradi man ir kā pa kalniem, te ļoti patīk, te nespēju sajust saikni. Tomēr katru reizi es dodu viņas darbiem jaunu iespēju ieurbties manā dvēselē un atdodu tiem savu laiku, jo rezultātā manā attieksmē tāpat viss ir līdzsvarā.

Kā ledusaukstu ūdeni dzer maziem malciņiem, lai neapsvilinātu rīkli, tā šo grāmatu lasa maziem fragmentiem, lai nesadedzina dvēseli.

Šādu grāmatu par izsūtītajiem un ar viņu stāstiem iznācis ne mazums gan fondam "Sibīrijas bērni", gan izdevniecībai "Jumava", "Dienas grāmata" un citās izdevniecībās, gan dažādu muzeju paspārnē. 1941.gada 14.jūnijā diennakts laikā piespiedu kārtā izveda vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku un katram būtu ko teikt - gan izdzīvojušajiem, gan ceļā un izsūtījumā mirušajiem. Vēlāk 1949.gadā 25. - 29.martā no Baltijas valstīm izvesti vēl ap 90 tūkstošus cilvēku, apmēram puse bija no Latvijas.

Pēc grāmatas "Zemnīcas bērni", kur pakopots pašas autores dzimtas stāsts, pasaulē laišanas pie Andras Manfeldes turpināja plūst izsūtīto atmiņas. Autore apkopojusi no dzimtenē pārnākušajiem 7 gadu garumā uzklausītus stāstus. Grāmatā "Mājās pārnāca basa" apkopoti 18 dažādi atmiņu uzplaiksnījumi par latviešu piedzīvoto Sibīrijā un ceļā. Par pamatu ņemot dokumentālas un mutiskas liecības, atmiņas ietītas tēlainā formā, kas tikai atvieglo lasītajam uztveri. Šie stāsti ir viens otram daudzās vietās tik līdzīgi, kā gan citādi, ja liktens un iebrucēja lielā plauksta situsi visus šo cilvēkus vienlaicīgi. Visus apvieno arī neizmērojamais līdzcilvēku ļaunums, jo izsūtīšanā piedalījušies arī latvieši, alkatība, negausība un vienaldzība. Vienlaikus katrā stāstā ir sava dvēseles sāpe un savs zaudējuma elements. Dažu savāca tikai tāpēc, lai izsūtītāji varētu atzīmēt sarakstā norīkoto savācamo cilvēku skaitu.

Tomēr būtu godīgi pieminēt arī tos īsos cilvēcības uzplaiksnījumus, kad izsūtītājs (par spīti tam, ka, visticamāk, tā darīt nedrīkstēja) grūda upurim rokās tālākajā dzīvē noderīgākus priekšmetus, piemēram mazu cirvīti, zāģīti, šujmašīnu, speķa gabalu vai maizes klaipu, pasaka priekšā, lai paņem kādu maišeli zirņu sēklai vai siltus apģērbu gabalus. Tas parāda, ka ne visi, kas palīdzēja tautiešu izsūtīšanu organizēšanā bija klaji ļauni, acīmredzot, daži no viņiem nespēja atrast veidu, kā izbēgt no "augšā" ļaunu nežēlīgo pieņemto lēmumu izpildītāja lomas, darīja to bezizejas dēļ, cenšoties pasargāt sevi, savu dzimtu. Gan sirdsapziņas ēdas šos cilvēkus nelika mierā līdz pēdējai stundiņai. Tomēr tas nemaina faktu, ka latviešu vidū bija arī ļauni lēmumu pieņēmēji, naski mantas piesavinātāji un skaudīgas nežēlības vadīti izpildītāji.

Mājās mīkstā dīvānā sev svešas sāpes izlaist cauri ir vieglāk, autobusā, acīm pār burtiem skrienot, sirdi apturēt pukstēt, lai neskrien asaras acīs, gandrīz neiespējami. Kad apkārt vasara lutina ar saules siltumu, kontrastējoši grūti iztēloties cilvēku neziņu, neapjausmu par to, ka ļaundari pašā dabas plaukuma laikā izraus viņus no dzimtās valsts un iemetīs sausā stepē un pēcāk arī ziemas sasaluma spelgonī. Cik nežēlīgi var būt cilvēki, zemnieku no zemes atraujot gada posmā, kad lauki un dārzi jau apsēti, sēklas, ko paņemt līdzi, vairs nav un arī jaunā raža vēl nav ienākusies. Tā ir nolemšana gandrīz vai drošai bada nāvei jau pirmajā ziemā. Šajā grāmatā apkopoti smeldzīgi stāsti par stipriem cilvēkiem, kuri spējuši izdzīvot. 

Paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" un Ievai par darba elektronisku eksemplāru, kā arī Marii par "savešanas" pakalpojumiem!