Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Sandra Švarca "Gliemezis uz rīta takas"

Aprīlī grāmatnīcās nonāks jaunākais "Vakara romāns", ar kuru man bija iespēja iepazīties vēl pirms iznākšanas. Sandra Švarca ir uzrakstījusi romānu "Gliemezis uz rīta takas". Stāsts ir par un ap vīrieti spēka gados, kurš no ārsta uzzina, ka ir neārstējami slims. Ārsts iesaka, ilgi nekavējoties, sakārtot mantojuma tiesības un pavadīt laiku kopā ar sev tuvajiem. No šī diagnozes uzzināšanas punkta, kas ir kaut kad mūsdienās, lasītājs tiek pārmests atpakaļ uz astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem un pamazām tiek iepazīstināts ar Andreja dzīves norisēm. Studējis, izveidojis ģimeni, pārmaiņu laikos veiksmīgi izveidoja biznesu, piedalījās barikādēs. Tas varētu būt arī pilnīgi reāls un kāds jums pazīstams cilvēks. Cilvēks, kurš uzzinājis, ka drīz mirs, pārdomā savu dzīvi, pieļautās kļūdas un paveiktos darbus. Ar to šie vakara romāni vienmēr ir bijuši burvīgi - galvenie varoņi ir kā no dzīves norakstīti un mēs varam pievilkt viņu īpašības mūsu pašu pazinām, radiem vai draugiem. 

Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

Kādu laiku esmu apdomājusi savu vērtējumu un secinājumus par krievu literātes un žurnālistes Annas Starobiņecas (1978) dokumentālo romānu "Paskaties uz viņu". Pirmo informāciju par šo grāmatu pamanīju izdevniecības Instagram kontā un pirmo uzmanību piesaistīja tieši neparastais, greizajam spogulim līdzīgais vāka noformējums. Arī anotācija raisīja interesi par saturu un vienlaikus arī asociāciju ar kādu jau lasītu grāmatu - igauņu rakstnieces Mārjas Kangro "Stikla bērns". Starp citu, tieši pēc Starobiņecas darba izlasīšanas sāku saprast vēl vienu Kangro grāmatas nosaukumā ielikto slēpto nozīmi. Neiedziļinoties detaļās, Krievijā bērnus, kuri abortēti vēlā grūtniecības termiņā mēdz saukt par stiklenītēm jeb стекляшки viņu ārējā izskata dēļ. Pēc Starobiņecas grāmatas izlasīšanas savilku kopā A un B, sapratu vēl vienu versiju, kāpēc Kangro grāmatai varētu būt izvēlēts nosaukums "Stikla bērns".

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.

Greiems Simsions "Projekts Rozija"

Ir cilvēki, kuri lietām, cilvēkiem un norisēm pieiet racionāli, tāds ir arī Dons. Ikkatra viņa dzīves norise ir rūpīgi izplānota un tās ilgums izrēķināts līdz sekundes precizitātei. Ja plānojat doties uz tikšanos ar Donu, tad ierasties vajag laikus, ne minūti par ātru, ne, pasargdies', par vēlu. Tā pavisam īsi varētu raksturot Greiema Simsiona darbu "Projekts Rozija". Lai piedod man tie, kuri vaicāja, ko es lasu un es atbildēju kaut ko līdzīgu filmas "Her" sižetam. Tā nav.

Lorena Olivera "Delīrijs"

Mīlestība ir slimība. Izārstējies vai mirsti! Tieši šādi vārdi ir atrodami uz grāmatas vāka uzreiz zem nosaukuma. Nu ko, tas,ka mīlestība ir slimība vai slimībai līdzīga, nav nekas oriģināls, bet interesanti, ko par to var pateikt vēl. Lorena Olivera savā darbā "Delīrijs" par mīlestības slimību ir spējusi pateikt daudz. Un nonākot līdz beigām, es pat saprotu kāpēc "Delīrijs" ir iekļuvis New York Times bestselleros jeb dižpārdokļos.