Anna Starobiņeca "Paskaties uz viņu"

Kādu laiku esmu apdomājusi savu vērtējumu un secinājumus par krievu literātes un žurnālistes Annas Starobiņecas (1978) dokumentālo romānu "Paskaties uz viņu". Pirmo informāciju par šo grāmatu pamanīju izdevniecības Instagram kontā un pirmo uzmanību piesaistīja tieši neparastais, greizajam spogulim līdzīgais vāka noformējums. Arī anotācija raisīja interesi par saturu un vienlaikus arī asociāciju ar kādu jau lasītu grāmatu - igauņu rakstnieces Mārjas Kangro "Stikla bērns". Starp citu, tieši pēc Starobiņecas darba izlasīšanas sāku saprast vēl vienu Kangro grāmatas nosaukumā ielikto slēpto nozīmi. Neiedziļinoties detaļās, Krievijā bērnus, kuri abortēti vēlā grūtniecības termiņā mēdz saukt par stiklenītēm jeb стекляшки viņu ārējā izskata dēļ. Pēc Starobiņecas grāmatas izlasīšanas savilku kopā A un B, sapratu vēl vienu versiju, kāpēc Kangro grāmatai varētu būt izvēlēts nosaukums "Stikla bērns".

Mārja Kangro "Stikla bērns"

Šī nu reiz bija grāmata, kuras lasīšanu ilgi apsvēru. Bērni un jo īpaši neveseli bērni ir ļoti jūtīgs temats, baidījos noraudāt visu grāmatas lasīšanas laiku. Galu galā līdz oficiālajam grāmatas atklāšanas pasākumam biju lēmumu pieņēmusi un devos uz sanākšanu, kur arī iegādājos grāmatu. Par to ne mirkli nenožēloju, bet arī emocijas, no kurām bijos, manī neradās.  Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas, bet vispirms viņa noteikti ir stipra sieviete. Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir dienasgrāmatai līdzīgā formā izklāstīts stāts par autores personīgo traģēdiju. Ilgi gaidījusi bērniņu savā dzīvē, viņa beidzot ir stāvoklī, taču uzzina par to, ka bērnam ir nedziedināma slimība un pat piedzimis bērniņš visticamāk ilgi nedzīvotu.