Mihaels de Koks un Kristīne Ārstena "Kā vecmamma vislaik samazinājās"

Ak, kā noraudājos, lasot šķietami vienkāršu bērnu grāmatiņu! Flāmu rakstnieka Mihaela de Koka (Michael De Cock) grāmata "Kā vecmamma vislaik samazinājās" (Hoe oma almaar kleiner werd) ar Kristīnes Ārtsenas (Kristien Aertssen) ilustrācijām ir īsts raudamais gabals par mīlestību un tuvo cilvēku aiziešanu viņsaulē. Šī grāmata nav nekāds jaunums, jo iznākusi Ineses Paklones tulkojumā jau 2017. gadā, taču bija paslīdējusi garām manai uzmanībai maz pamanīta. Brīnumainā kārtā es to pat nepamanīju, kad grāmata 2018. gadā bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas sarakstā. Toreiz biju ļoti aizrāvusies ar Andželas Naneti sirsnīgo stāstu "Mans vectēvs bija ķiršu koks", kas arī veltīta tuvinieku nāves tēmai, bet bija ielikta lasīšanai vecāku kategorijā. Ņemot vērā, ka man patika Mihaela de Koka stils, runājot vienkārši par sarežģītiem tematiem, jāpalūko arī vai varu dabūt otru latviešu valodā tulkoto grāmatu "Rozija un Musa, meitene un zēns".

Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Kristofs Onodibio "Ienirt"

Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.

Batists Boljē "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā"

Iepriekš jau biju lasījusi labas atsauksmes par franču autora Batista Boljē ātrās palīdzības ārsta ikdienas atspoguļojumu "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā", arī anotācija uz pēdējā vāka solīja vieglu izklaidi apvienojumā ar aizkustinājuma asarām. Grāmata nudien izklaidēja, viegli padevās acīm un pāris dienas bija lielisks sabiedrotais. Nedaudz pasmaidīju, taču tā arī nesagaidīju solītās asaras vai vismaz valgumu acīs. Dzīvei nav ne vainas, tā rit uz priekšu līdz mēs visi pārvēršamies par varavīkšņu ponijiem, kas aizauļo sapņainajās tālēs mūzikas pavadībā.