Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.
Cēzars devies meklēt savu mīļoto sievieti Pasu. Pirms vairākiem mēnešiem viņa daiļā astūriete, nevaldāmā māksliniece devusies prom un Cēzars palicis viens ar abu mazo dēlu. Pasai nekur nav bijis miera un māju sajūtas, viņa ir žilbinoša, talantīga, meklē mežonīgumu un izaicina Cēzaru, kurš savā žurnālista un rakstnieka karjerā jau daudz ko pieredzējis un alkst tikai miera.
Soli pa solim Onodibio atklāj, kā veidojusies mīlestība un atsalušas jūtas, lai gan patiesībā šķiet, ka īstas mīlestības tur nemaz tā īsti nav bijis. Man šķiet, ka starp Pasu un Cēzaru bija kaisle un iemīlēšanās, bet viņiem bija atšķirīgas vēlmes un tādējādi arī viņu rīcības izrietēja no atšķirīgā. Tas ir Cēzara stāsts dēlam par viņa māti, kuras vairs nav. Likumsakarīgi stāsts iekļauj arī bērna ieņemšanu un gaidīšanu. Šajā aspektā, manuprāt, ļoti skaudri un atklāti parādot vīrieša redzējumu par grūtniecību, par hormonu diskotēku un garastāvokļa straujajām izmaiņām, parādot, cik sāpīgi nežēlīgi var būt stāvoklī esošas sievietes vārdi un skatieni (jā, pat neskatoties uz apziņā esošo domu, ka tas, visticamāk, ir hormonu reivs, nevis patiesa sievietes vēlme padarīt vīrieti par nīkuli un lupatu vai vismaz likt viņam tā justies).
Šajā Cēzara stāstā dēlam Hektoram ir arī ietvertas pārdomas par sabiedrības pārmaiņām, pagātni, tagadni, nākotni, multikulturālismu, ģeopolitiskajām pārmaiņām un satricinājumiem un lērums kultūrvēsturisko atsauču. Lasot, ik pa laikam pierakstīju internetā aplūkojamus mākslas darbus, pieminekļus, vietas, par kurām bija dzirdēts, bet bilde prātā uzreiz neataust. Īsāk sakot, prāta bagātināšanās visos aspektos - vēsture un tagadne caur mīlestības un naida prizmu. Un lai arī uzsvērta kā grāmata par mīlestību, man šķiet, ka drīzāk tā ir grāmata par to vienu vai dažiem soļiem no mīlestības līdz naidam. No uzticēšanās līdz nodevībai ne tās klasiskajā "sieva krāpj vīru" izpausmē, kas gan būtībā sakņojas tajā, ka vienkārši satikušies cilvēki ar nesaskanīgām vēlmēm šajā dzīvē. Pasu varētu neieredzēt, bet var arī ļoti saprast sievieti, kura izvēlas pateikt "nē" brīžos, kad ierasts, ka sieviete teiks "jā". Savukārt Cēzaru varētu žēlot, bet var arī nosaukt par pusaklu muļķi, kurš grib dzirdēt tikai sevi. Katrai grāmatai ir divi stāsti - tas, ko uzraksta autors un tas, ko izlasa lasītājs.
Šādām grāmatām ir viens mīnuss - ik pa laikam, sevi pozicionējot pret autoru, kā lasītājs sajūties galīgi stulbs, vienlaikus sevi mierinot, ka šādi taču kļūsti izglītotāks un garīgi bagātāks. Tikai varbūt kādā paša dzīves melnākā periodā šo grāmatu laikam nevajadzētu lasīt, jo var pavilkt vēl dziļāk dzelmē.
Šādām grāmatām ir viens mīnuss - ik pa laikam, sevi pozicionējot pret autoru, kā lasītājs sajūties galīgi stulbs, vienlaikus sevi mierinot, ka šādi taču kļūsti izglītotāks un garīgi bagātāks. Tikai varbūt kādā paša dzīves melnākā periodā šo grāmatu laikam nevajadzētu lasīt, jo var pavilkt vēl dziļāk dzelmē.
Ņemot vērā, ka galvenajam varonim Kristofs Onodibio piešķīris paša piekoptās naudas peļņas nodarbes, nevilšus arī lasītājs vizualizē galveno stāstītāju Cēzaru ar autora vaibstiem. Šajā saistībā ļoti iesaku arī sabiedrisko mediju žurnālistes, ilgus gadus Latvijas radio ārzemju korespondentes Inas Strazdiņas interviju ar Onodibio, kas publicēta lsm.lv, kurā viņš atklāja, ka romāns daļēji ir un daļēji nav patiesība.
Intervijā franču rakstnieks saka: "Es vēlējos, lai grāmata "Ienirt" ir kā muzejs tam visam, ko esmu pieredzējis, piemēram, Beirūtā, kur notiek tieši tas, kas notiek ar galveno varoni, proti, viņa nolaupīšana. Un arī citas zemes, ainavas, piemēram, mākslas biennāle Venēcijā. Rakstīšana man ir kā orientieris, lai es nepazustu pats savā dzīvē. Mani romāni ir kā nelieli pieredzes ķieģeļi."
Un vēl tiem, kuri nespēj "atlaist" grāmatu uzreiz pēc izlasīšanas, izdevniecības Zvaigzne ABC projektu vadītājas, publicistes, Kristīnes Ilziņas intervija ar Onodibio laikraksta Diena portālā.
Romāns “Ienirt” ieguvis vairākas literārās godalgas, tostarp prestižo Franču akadēmijas Lielo romāna balvu (2013). Pēc romāna motīviem tapusi arī filma, kuru veidojusi režisore Melānija Lorāna (vēl viens ieraksts "to watch" sarakstā).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru