otrdiena, 2018. gada 11. septembris

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

Grāmatas pirmo daļu, atklāti sakot, lasīju ar nelielu piespiešanos, jo pastāvīgi mudžinājos teikumu mežģīnēs un atsaucēs uz krievu kultūru, bet tālāk, tiklīdz "kadrā ienāca" Anna, teksts aizritinājās kā labi satīts dzijas kamoliņš. Kad Annai pievienojās arī Maļa, es vairs nespēju apstāties un ēdu tekstu lielām karotēm kā debesmannu, es iekritu Ogarjova un viņa sieviešu dzīvēs, es iekritu Krievijā un tās reālijās salīdzinoši nesenā pagātnē - 2000.gadu sākumā. Ogarjovs atrada Maļā to, kā pietrūka viņa paša dzīvē. Bet runājot par Annu -  viņa šajā romānā man šķita ļoti nozīmīgs tēls, pieļāvu pat domu, ka stāsts tomēr nav par Ogarjovu, bet gan par Annu. Šī sieviete galu galā palika kā iztukšota krūze. Anna šķietami ir vāja un vīrieša stirpo plecu meklējoša būtne, bet viņā slēpjas liels spēks, ko viņa pati baidās laist ārā, baidās zaudēt kontroli pār to. Zināmā mērā Anna bija Ogarjova mātes turpinājums, lai neteiktu, ka kopija nākotnē. 

Marinas Stepnovas stila raksturošanai man grūti atrast precīzus vārdus. Tajā ir kaut kas netverams, vairākas apziņas plūsmas, kurās it kā dzīvo varoņi, un līdzi jādzīvo arī lasītājam. Klasiskā gredzenveida kompozīcija sākotnēji lasītājam jauc galvu, bet rezultāts ir elpu aizraujošs. Aizvēris pēdējo vāku, lasītājs tik vien var kā noelsties "ahhhh". Turklāt Stepnovas darbā ir labi jūtamas viņas pašas ģimenes saknes - viņa augusi ārstu ģimenē un arī pati vēlējusies kļūt par ārsti. Laikam jau labi pazīstamā vide liek Stepnovai iedot saviem varoņiem rokās ārsta arodu. Man patika šis darbs, tas izstumj ārā no ierastās lasītāja komforta zonas. To nevar izlasīt bez emocijām. Lai gan uzreiz pēc izlasīšanas mans vērtējums šai grāmatai nebija izcils, nedēļu domas apviļājusi, secinu, ka grāmata ir laba. Es gan nesaprotu un nerodu atbildi, kā autore nonākusi līdz nosaukumam "Bezdievju iela"? Sākotnēji darbu bija paredzēts saukt "Litopedions", vēlāk figurēja arī versija "Vienkārši cilvēks", jo Ogarjovs no pašu apgrūtinošā ārsta, dziedinātāja, glābēja kļūst par vienkārši cilvēku, kas ļauj dzīvot mierā ar sevi. Beigu beigās šim romānam dots nosaukums "Bezdievju iela"


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana