Tatjana Tolstaja "Lūška"

Krievu autores Tatjanas Tolstajas (Татьяна Толстая) stāsts "Lūška" (Кысь) mani primāri ieinteresēja specifiskā tulkojuma dēļ. No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis un paveicis izcili sarežģītu darbiņu, izvadot latviešu lasītāju cauri krievu valodas mitoloģisma labirintiem ar jaunu kombinēto vārdu šķēršļiem un šķietamajiem strupceļiem. Ar atsevišķiem nelieliem izņēmumiem tulkotājs spējis pārnest gan interesanti izveidotos deminutīvus, gan šķietami neloģiskās, taču nozīmīgi ļoti ietilpīgās vārdu spēles, gan parādīt autores tekstā ielikto satīru. Savukārt to reto, kas nav pārnesams, vien iztulkojams, var iedomāties lasītājs, kurš pārvalda krievu valodu.

Tatjanas Tolstajas pasaule pēc īsti nepaskaidrotas kataklizmas "sprādziena" kļuvusi toksiska. Pareizāk sakot, toksiskas ir grāmatas. Pagājuši divsimt gadi kopš sprādziena, dažādi mājieni ļauj nojaust, ka darbības vieta ir kādreizējā Maskava, cilvēki dzimst ar Sekām un visvērtīgākā valūta ir pele. No peles ādiņām var ko uzšūt, tās iemaināmas pret precēm tirgū un liemeņi der virumam, ko labākai garšai pasālīt ar tārpaiņiem. Arī rudzene ir diezgan universāla - to var pīpēt, var veidot brūvējumu dzeršanai, sabāzt sienu spraugās, lai aukstums nevelk un vēl visu ko. Panašķēties var ar ugurķēniem, vēlams, īstajiem, citādi var saindēties. Ja palaimējas notriekt lidojošo zaķi, var pat uzšūt tā ādas cepuri. Melnā zaķa miesa gan ēdama vien pēc trīs dienu mērcēšanas un vairākām citām darbībām, bet labāk neēst to vispār. Taču, cik gan bieži laimējas to lidojošo zaķi gar zemi dabūt? Reti! Var tik sapņot. Un vēl no tumša meža uzglūn Lūška. Tā izsūc visu dzīvesprieku un tad mīlītim kļūst vienalga.

Pēc sprādziena dzimušie ir primitīvi un lielā mērā tumsonīgi, vēl nezina, kas ir pindzīns. Vēl ir pārdzimteņi, ko uzlūko ar nicinājumu un izmanto par iejūdzamiem lopiem, lai arī tiem ir cilvēciskas īpašības un pat runas spējas, ir pat zināšanas par pirmssprādziena laikiem. Savukārt Agrākie jeb sprādzienu pārdzīvojušie dzīvo nenovecodami un tiek uzskatīti ar zināmu aizdomīgumu un gremdējas cerībās, ka kaut kad cilvēce nonāks arī līdz pagātnē sasniegtajam. 

Tāda dīvaina, grūti izskaidrojama ir postapokaliptiskā pasaule. Kad mēģināju paskaidrot draudzenei, ko šobrīd lasu, to bija gandrīz neiespējami izdarīt. Jo vairāk stāstīju, jo trakāk šķita. Taču viens liels vadmotīvs šīs grāmatas sižetam izkristalizējās - meli, interpretācijas, tumsonība un nekontrolēta piesavināšanās prakse valda Tolstajas radītajā pasaulē. Maz gan paskaidrota lietu un parādību izcelsme, kā Fjodor-Kuzmičiska un tās ļautiņi nonākusi līdz aktuālajai esamības stadijai, maz raksturoti no visām pusēm ieskaujošie biedējošie kaimiņi. Tas arī, manā skatījumā, ir šīs grāmatas lielākais mīnuss - maz skaidrojuma par iztēles lidojumu, teksts vairāk kā vienā virzienā, uz priekšu, plūstoša teika caur viena varoņa muti. Un lasītājs, sagaidot galvenā tēla apgaismošanos un jaunas domāšanas atklāsmi, sev atklājot "senās" drukātās grāmatas, mazliet viļas. Jo nenotiek nekas. Benedikts aizvien paliek mazizglītots tumsoņa, kas lasījis visu bez šķirošanas un analīzes ar vienlīdz lielu aizrautību un apmātību.

Ja visu pārējo es diezgan vēsi varu palaist pāri galvai, izlasīt un aizmirst, izbaudot kā labu fantāzijas augli ar aizmetņiem  Krievijas folklorā un un nosacītā mūsdienu realitātē, tad viena lieta gan man neliek mieru - kas ir Lūška? Depresija? Kaut kas tai līdzīgs, radiācijas mainīts, bet sakņojas depresijā? Kaut kas neizskaidrojams, jo nāk no "lielā sprādziena"? Maz vai nemaz par Lūškas tēlu diskusiju gan Goodreads, gan krievu valodas diskusiju portālos un atbildi sev nerodu arī pie citu lasītāju prātojumiem. Dīvaini, neparasti, ņemot vērā, ka Lūška ir šīs grāmatas nosaukumā.

Tatjanai Tolstajai iepriekš izdoti stāsti, bet šis pirmais un pagaidām vienīgais romāns, pirmo reizi oriģinālvalodā publicēts 2000. gadā un tapis vairākus gadus. Ļoti jūtama autores izcelsme no inteliģences - dzimusi 1951. gadā, viņas tēvs bija fizikas profesors, bet dzimtas saknēs pamatīgi iegūlusi literārā tradīcija.

Tā noteikti ir grāmata lasītājam, kas radis pie sarežģītiem autora fantāzijas lidojumiem, es pat teiktu, ka lasītājam ar īpašu gaumi. Ja jums patīk fantāzijas, fantastikas literatūras žanrs, ar to vien, manuprāt, būs par maz, lai izbaudītu "Lūšku". Zināmā mērā šis stāsts ir cilvēcisko trūkumu attēlojums greizo spoguļu karaļvalstī. Skaudība, nenovīdība, prieks par cita nelaimi un pat sava labuma saskatīšana tajā. Latviskais "ne sunīša kājām spert" klusi pīpē stūrītī, jo māmuliņa Fjodor-Kuzmičiskā maz ko iemāca savām atvasēm. Mīlestības tur arī nav. Stāsts sākās kā biedinošs vēstījums par iespējamām nepaskaidrotām cilvēku rīcības sekām, bet beidzās kā pravietiska pamācība, ka iznākums tāpat vienmēr būs vienāds. Šo stāstu vienā elpas vilcienā neizlasīsi, tas jāņem rokās pa vairākiem lāgiem. Neteiktu, ka es izbaudīju lasāmvielu, taču tās noteikti bija pamatīgs prāta treniņš. Vērtējumu tai izteikt ārkārtīgi grūti.