Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

Haralds Vindinieks visu savu dzīvi pakārto un atdod dažādu veidu motoru sporta veidiem. Sāk ar motocikliem, tad iebrien jūrā, pēc kā atgriežas uz šosejas un arī dubļos. Taču visa Haralda sporta vienojošais elements, šķiet, mūžīgā ubaga tarba. Arī šajā romānā, līdzīgi kā autores stāstos, liela daļa teksta veltīta laikmeta atspoguļojumam, kas organiski savijas vienotā veselumā ar literāro tēlu personības izpausmēm un attīstību. Vindinieku dzimta Otrā pasaules kara laikā nežēlīgi izšķaidīta, taču Haralda karjeru motosportā Padomju republikās tēvu grēki brīnumainā kārtā nav īpaši kavējuši. Bet labi, ir taču jābūt arī izņēmumiem un veiksmes stāstiem. Turklāt, lai arī stāsts sākotnējo iedvesmu radis autores tēva tehniskajā dienasgrāmatā, stāsts nav biogrāfisks, tajā ir daudz literārās fantāzijas. Šis ir tas gadījums, kad pirms visa darba jāizlasa ne tikai anotācija ar autores pavadvārdiem uz grāmatas pēdējā vāka, bet arī jāpašķir dažas pēdējās lapas un jāpārskrien pēcvārdam ar apakšvirsrakstu "Kas ir un nav patiesība". 

"Redzi, Mazulīt, ja pieveram acis uz tehniskām nebūšanām, panākumus sportā nosaka ne tikai talants un darbs, bet arī veiksme. Diemžēl veiksmes daba ir visai cilvēciska - bieži vien noslēpumaina un untumaina. Un ir cilvēki, kuriem šī godība ir jāiepazīst pašiem pēc pilnas programmas, kuri citādi nevar dzīvot. Tiesnesis , izmērīdams trokšņa pakāpi, piesviež pēdējo piparu manā harčo zupā - braucienu anulē kā nebijušu. Astoņdesmit četru decibelu vietā ir astoņdesmit seši. Nu nekas, vismaz sasildījos." /335.lpp./

Man šīs grāmatas lasīšana nāca patiešām lēni un pa mazam gabaliņam. Pēc grāmatas prezentācijas pasākuma biju šo darbu sajutusi kā autorei ļoti personisku stāstu un tā arī to lasīju - daudz laika veltīju pārdomām par to, kas īsti no visa ir patiešām noticis un kas piedomāts gan Vindinieku dzimtas un Haralda mātes izcelsmes stāstā, gan galvenā varoņa dzīvē. Ļoti pārdzīvoju līdzi nelaimēm un arī mūžīgajam cīniņam par palikšanu "uz trases". Dace Vīgante arī atzina, ka šo vīrieti, Haraldu, nēsājusi sev līdzi ļoti ilgi un teksts veidoties sācis vēl pirms viņas stāstu krājumiem. Un tas ir labi sajūtams arī lasītājam - autors slīpējis savus tēlus, dzīvojis ar tiem daudzus gadus līdz palaidis dzīvot pie lasītājiem. 

Šajā grāmatā daudz tehnisku detaļu, kas saistītas ar motoru uzbūvi, ar dažādiem sacīkšu transportlīdzekļiem un norisēm sacīkšu trasē. Šo sadaļu absolūti nevaru komentēt, taču atbalsta komanda tehniskajos jautājumos Dacei Vīgantei bijusi plaša un tuvu, tāpēc, domājams, arī tehniskajās detaļās šajā stāstā viss ir kārtībā.

Bet kāpēc romantiķis? Nezinu, varbūt tāpēc, ka Haralds ticēja lieliem panākumiem par spīti katrām jaunām grūtībām, kas blieza pa bremzēm? Vai romantiķis tamdēļ, ka absolūti bez bailēm lidot? Varbūt tamdēļ, ka romantiski tic savu dzīves sieviešu spējai līdzpārdzīvot līdz viļas savā ticībā un sirdi uztic kladei? Jo romantikas Padomju savienībā, manuprāt, absolūti nav.

Fragments no romāna publicēts literārajā izdevumā "Jaunā Gaita" 2021. gada ziemas numurā un vēl viens fragments arī literatūras un kritikas izdevumā "Punctum". Man šķiet, ka par abiem kopā, stāsts noteikti ievilks arī uz visas grāmatas lasīšanu.