trešdiena, 2019. gada 30. janvāris

Dace Vīgante "Tad redzēs"

Jau pāris nedēļas grāmatas alkstošajiem cilvēkiem pieejama iespēja vismaz dažus Zvaigzne ABC izdevumus lasīt elektroniski jeb paņemt lasīšanai e-bibliotēkā vietnē www.3td.lv. Tik vien (he, he) jāizdara kā jāsaņem piekļuves dati savā bibliotēkā, pēc tam ar šiem datiem jāpievienojas 3td sistēmai un jāizveido savs profils ar e-pastu un paroli, un aidā! Tā kā Rīgas Centrālās piekļuves datus bibliotekāre man jau pirms laika (toreiz nesaprotamu iemeslu dēļ un pēkšņi) man jau bija iedevusi, atlika vien veikt dažus soļus iekš 3td. Par pirmo grāmatu, ar ko sava slinkuma (piecelties no gultas un aiziet uz blakus istabu pēc lasāmvielas) dēļ nolēmu iepazīties caur telefonu, kļuva Arkādija Panca un Gaļinas Pancas-Zaicevas "Sarunas par mīlestību", bet par to nerakstīšu blogā, jo lasīju tikai sevi interesējošās nodaļas. Pirmā pilnvērtīgi izlasītā grāmata e-bibliotēkā bija Daces Vīgantes otrais stāstu krājums "Tad redzēs".


Pirmo stāstu "Ledus apelsīns" nebiju lasījusi, bet biju redzējusi labas atsauksmes par Vīgantes daiļradi un kaut ko no stāstiem biju lasījusi arī internetā Satori un Punctum portālos, tāpēc bez lielu bažu metos iekšā. Deviņi stāsti, katrs citādāks, bet visi veido vienotu kopumu, neviens īpaši neizlec starp pārējiem, tie visi ir tādi jutekliski un izjusti. Protams, kā vienmēr, galvā aizķeras viens vai vairāki stāsti. Manā gadījumā tas bija stāsts "Bezmiegs" par pieauguša, pašpietiekama cilvēka ceļošanu agrāk nesatiktu cilvēku grupās ar tūrisma autobusu. Garas rindas uz tualetēm benzīntankos, paklusām atkorķētas ceļojumā pirmās grādīgo pudeles, čaukstošas plastmasas glāzītes, mājās gatavotās sviestmaizes un Roltonu smaka. Reiz es braucu kopā ar man nepazīstamiem cilvēkiem tepat uz kaimiņzemēm un spilgti atceros pa autobusu ceļojošo šķīvi ar plāno pankūku kaudzi uz tā. Aukstas, eļļainas, bet pamatīga eksotika tādā vidē. Un protams, ka bija arī neiztrūkstošā mīņāšanās rindā pie tankštelles labierīcībām un pēc tam sekojošā pīpēšana - pirmajās pieturās šķietami neveikli, turoties nost no citiem, vēlāk jau sākot izmest pirmos jociņus, iztaustot, kurš būs autobusa nemiera cēlājs, kurš Jautrītis un vai būs arī lielais dziedātājs. Vēl viens stāsts, kas palika atmiņā spēcīgāk, bija "Eņģelis" - par satikšanos grāmatnīcā, tas ir tik niansēti skaists, par mīlestību, par biklo tuvošanos, par simtreiz izdomātu katru soli un vārdu līdz kraham...

Kas interesanti, lasot brīžiem pat nesaproti, vai stāstītājs ir vīrietis vai sieviete. Brīžiem it kā pašsaprotami pieņem, ka stāstītājs ir vīrietis (lai arī autore ir sieviete un stāstītājs runā pirmajā personā), tad viens vārds un izrādās, ka tomēr sieviete. Un izbrīnies, to uzzinājis, ko varoņa pārdzīvojumi šķiet tik raksturīgi vīrietim.
Man patika Daces Vīgantes stāsti - tādi mūsdienīgi, par cilvēkiem parastajiem, par tiem, kas apkārt. Un nebija taču tik ierastās pieskaršanās okupācijas un tās atstāto traumu tematam! Man jau šķita, ka katrs latviešu autors uzskata par svētu lietu par šo tematu runāt. Šajos stāstos bija cilvēciskas attiecības, to krustojumi un savijumi, ģimenes labirinti, ieskatīšanās kaut kur sevī, it kā viss tik rāms un mierīgs, bez skaļiem kliedzieniem un straujiem kāpumiem, bet tajā pašā laikā arī iekustinoši, ir jutekliskums un arī ikdienišķums, ikdienišķā rutīna. Ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis.

Ar šo grāmatu, ar šiem stāstiem no sevis uz citu pasauli neaizbēgt. Ar šiem stāstiem tu ieskaties sev tuvākajos, apkārtējos uz ielas un pazīsti viņus, sāc redzēt mazliet arī no sevis. Šie nav stāsti bēgšanai no realitātes, šie stāsti ir kā pļauka, kā spēriens atpakaļ realitātē, bet bez asiņainas brutalitātes un nežēlības.





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana