sestdiena, 2019. gada 5. janvāris

Inga Žolude "1904. Melanholiskais valsis"

Pavisam maza, plāna grāmatiņa, maza, bet ļoti smalka kā mīlestības vēstulīte. Tāda ir vairāku autoru izveidotā grāmata "1904. Melanholiskais valsis", kurai, kā noprotams pēc nosaukuma, ir saistība ar latviešu komponistu Emīlu Dārziņu. Lai arī uz vāka ir tikai viena autora, Ingas Žoludes, vārds, šo mazo brīnumu radījuši arī mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis un mākslas zinātniece Daina Auziņa. Turklāt grāmatiņa ir ne tikai par komponistu Dārziņu, bet arī par viņa laikabiedru mākslinieku Ādolfu Zārdiņu, kura darbs "Moderna sabiedrība" izmantots šīs grāmatas mākslinieciskajam noformējumam.


Caur Ingas Žoludes garstāstu lasītājs sastopas ar Emīlu Dārziņu, turklāt stāstījums ir pirmajā personā. Par to, kā viņš precējies, kā mīlējis, ko darījis, kā tas viss aizvedis komponistu pie "Melanholiskā valša". Man šķiet, ka jābūt ļoti meistarīgam un lielu pētniecisko darbu ieguldījušam rakstniekam, lai spētu garstāstā 40 lappusēs bez sausas faktu un ciparu izklāstīšanas spētu iekļaut gan varoņa dzīves gājumu, gan personības šķautnes, gan daiļrades un darba nianses. Un Ingai Žoludei tas, manuprāt, ir izdevies. Turklāt, ja nu tiešām gribas kādu konkrētu ciparu un faktu, tad tos var atrast Oresta Silabrieža radītajā grāmatas daļā. Visu noslēdz ne mazāk interesantās mākslas zinātnieces Dainas Auziņas esejas par Emīlu Dārziņu (1875-1910) un Ādolfu Zārdiņu (1890-1967), kas noliek plauktiņos pēdējās krūzītes uz tasītēm.

Žoludes jaunais garstāsts “1904” sākotnēji esot tapis kā sadarbības projekts starp literātiem un mūziķiem — 2017. gada novembrī kopā ar jauno komponistu Oskaru Herliņu notika lasījums-spēle-performance Raiņa un Aspazijas mājā, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa “Melanholiskajam valsim”. Kopdarbības laikā autorei radās ideja garstāstam.  

Mani patīkami pārsteidza, kā tik maza, plāna grāmatiņa var būt tik ietilpīga. Tā ir gluži kā mīlestības vēstule māksliniekam un komponistam no mūsdienu cilvēka. Man šķiet, ka tā ļauj justies mazliet tuvākam šiem aizgājušo laiku cilvēkiem. Māksla ir nemirstīga, bet cilvēks ir mirstīgs, tāpēc nav peļama mākslinieku nemirstības pagarināšana arī caur citām mākslas formām. Man šķiet, ka šādi varētu iznākt pat vesela sērija grāmatiņu par komponistiem un māksliniekiem.

P.S. lasot šo grāmatiņu, noteikti iesaku fonā uzlikt arī kaut ko no youtube atrodamajiem Dārziņa komponējumiem. Nenoliedzami, papildina noskaņu.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru