Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!
Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.
Es pirmo reizi ar šo autoru sastapos krievu valodā sen, kad man vēl bija īsi pirms 20 gadu un prāts nesās uz šāda tipa literatūru steriem. Kāda tipa literatūra tad ir Peļevina darbi? Man šķiet, ka tas ir kaut kas starp kosmiskām fantasmagorijām, smalku ironiju par pastāvošo laiku un vēsturi, kā arī neskaitāmu kultūrsociālu atsauksmju enciklopēdija bez punktu pieliekoša skaidrojuma. Īsāk sakot - sarežģīts tas Peļevins. Salīdzinot savu līdzšinējo pieredzi ar autora darbiem, par "Čapajevs un Tukšums" varu droši pateikt, ka Peļevins ir uzrakstījis vēl vienu darbu savās labākajās tradīcijās un vislabāk izkoptajām prasmēm. Jāpiebilst, ka "Čapajevs un Tukšums" jeb "Чапаев и Пустота" pirmo reizi iznākusi jau 1996.gadā un latviešu valodā iztulkota ar krietnu laika atstarpi.
Par pieturas punktiem "Čapajevs un Tukšums" - galvenais varonis Pjotrs Tukšums vienlaikus dzīvo divās realitātēs - 20.gadsimta otrajā desmitgadē Krievijas pilsoņu kara laikā un 20.gadsimta beigās jeb deviņdesmito gadu pirmajā pusē - Padomju savienības sabrukuma haosā. Un izšķirt, kura no realitātēm ir patiesāka par otru ir neiespējami, lasītājam atliek vien izteikt pieņēmumu, kura no Pjotra Tukšuma personībām ir patiesa un kura iedomāta. Pirmais Pjotrs Tukšums ir daļai jaunāku lasītāju vāji zināma vēsturiska personāža Vasilija Ivanoviča Čapajeva asistents, komisārs, kauju varonis un iedvesmojošu runu teicējs. Savukārt otrais Pjotrs ir 90. gadu Maskavas psihiatriskās klīnikas pacients un tiek ārstēts no savām iedomām par pirmā Pjotra eksistenci.
Jāņem gan vērā, ka grāmata iznākusi 1996.gadā un daļa ir atsauce un ironija par visnesenāko vēsturi jeb deviņdesmito gadu sākumu, bet šobrīd ir pagājuši krietni 20 gadi tāpēc mūsdienu lasītājam nepieciešami atsevišķi skaidrojumi (daļēji to mēģinājis darīt latviešu valodas tulkotājs grāmatas beigās) vai analītisks pēcvārds/prologs.
Šis teksts ir kā eksistenciāls haoss, kurā uzdod jautājumus par jēgu un būtību, taču meklēt atbildes un kārtību ir bezjēdzīgi, jo viss ir tukšums. Reālās esamības nemaz nav - viens no motīviem, kas vijas cauri daudziem (neapgalvošu, ka visiem, jo neesmu visus lasījusi) Peļevina tekstiem. Principā, mēģinot sparast Peļevinu, arī var saiet sviestā. Šī grāmata man atgādināja studiju laika diskusijas, lekcijas un seminārus par Žana Bodrijāra hiperrealitāti, simulakriem un simulācijām.
Peļevins rada kultūras citātu caurvītu un samezglotu pasauli ar budismu, japāņu kultūru, austrumu misticismu, elles lokiem, domu klišejisko plūdumu, vēsturi, aveņsārtajām žaketēm un biznesmeņiem no deviņdesmitajiem iekšējās Mongolijas meklējumiem un vēl daudz ko citu biezā ironijas mērcē. Tās ir grāmatas tēlu intelektuālās daudzslāņainas diskusijas par filozofiskām problēmām. Starp citu Peļevinam nav klasisku varoņu un antivaroņu - ir tēli. Baisais karuselis! Tieši šī sarežģītības un kompleksums panāk to, ka "Čapajevs un Tukšums" un Peļevins vispār nebūs no grāmatām, kas izplāsies lasītāja priekšā skaidri un gaiši. Kāds spēs nolasīt vairākus līmeņus, kāds cits vienu vai nevienu un padosies autora priekšā. Taču šķiet, ka pats Peļevins par šādu lasīšanas iznākumu nemaz nebēdātos.
No krievu valodas tulkojis Emīls Dreiblats un par tulkojums, manuprāt, ir lielisks, jo iztulkot Peļevinu un viņa daudzās šķautnes nav nemaz tik viegli, bet krievu valodā nelasošu cilvēku iepazīstināt ar šo rakstnieku ir redzesloku paplašinoši un tamdēļ vērtīgi. Paldies izdevniecībai gan par šādu svarīgu lasītāja izglītības darbu, gan grāmatas eksemplāru manam plauktam!
2015. gadā romānu “Čapajevs un Tukšums” ekranizējis režisors Tonijs Pembertons (Tony Pemberton) filmā “Budas mazais pirkstiņš” (Buddha's Little Finger). Starp citu ar šādu nosaukumu grāmata izdota ASV, savukārt Lielbritānijā tā izdota ar nosaukumu "Māla ložmetējs".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru