Anšlavs Eglītis "Homo novus" grāmata un filma

Man šķiet, ka šodien vairs nav neviena puslīdz inteliģenta cilvēka, kurš patērē ziņu medijus un nezinātu, kas ir Anšlava Eglīša "Homo novus". Tā ir? Arī es turpinu misiju "redzēt visas Latvijas simtgades filmas", bet šai izvēlējos pirms skatīšanās arī izlasīt grāmatu. Manās rokās nenonāca jaunais par godu filmai izdotais glancētais "Homo novus" grāmatas eksemplārs. Tamdēļ lasīju 1992.gadā izdevniecībā "Zinātne" sērijā "Romāns - pagātnes liecinieks" iznākušo grāmatu. Ak, un lasīju ar neizmērojamu baudu! Starp citu, vērts piebilst, ka grāmatas beigās ir izskaidroti pieminētie termini, varoņu leksikā izmantotie svešvalodu vārdi un īsi aprakstīti pieminētie reāli dzīvojušie mākslinieki.

Īsumā stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

Man ļoti patīk māksla, bet ar mākslu drīzāk esmu uz "jūs" nekā uz "tu" un Nacionālā mākslas muzeja 

ekspozīciju tā īsti redzējusi neesmu jau ļoti sen, es baudkāri apriju dažādus ar gleznošanu un gleznām saistītos aprakstus. Anšlava Eglīša spēja izzīmēt precīzas detaļas plašā laikmetiskā tvērienā ir acīm tīkama ne vien rakstītā formātā, bet arī pēc tam pārlikta uz ekrāna. Filmā vizuālais baudījums sita augstu vilni gan grezno tērpu, gan filmēšanai izraudzītās vides dēļ. Turklāt man patika, ka filma bija gluži vai grāmatas pārcēlums uz ekrāna nevis scenārista vai režisora alūzija par drukāto formātu. Zināmā mērā "Homo novus" varētu vilkt paralēles ar Frānsisa Skota Ficdžeralda darbu "Lieliskais Getsbijs" ar to atšķirību, ka Eglītis stāstu vij virpuļiem ap vairākiem tēliem kamēr Ficdžeralds savērš tornado ap vienu galveno tēlu.

Man ļoti patika īpaši humorīgi izveidotais multimākslinieka tēls, kam grāmatā ir vīrieša loma, bet filmā to spēlē nenoliedzami izcilā Guna Zariņa. Pārējie grāmatas tēli arī man šķita atbilstoši un baudāmi pārcelti kustīgā formā. Kaspars Znotiņš bija lielisks mākslu teorētiķa, intrigu pinēja, baumu uzklausītāja un izplatītāja Kurcuma lomā, Andris Keišs izcils kā milzis Salutaurs, savukārt Igors Šelegovskis man bija burvīgs atklājums uz kino ekrāna.

Īsumā - vērts izlasīt grāmatu un vērts redzēt filmu! Secība jau ir gaumes jautājums, man labāk vispirms patīk lasīt un tikai pēc tam redzēt, salīdzinot savas iedomas, fantāzijas un piedomājumus ar režisora un scenārista paveikto.