Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.
Lai arī Inga Gaile literatūras pasaulē jau ir zināma, man viņa ir zināms jaunums. Kaut kā ar tiem latviešiem man mūždien iet kā pa kalniem. No autores iepriekš biju lasījusi tikai "Mēs. Latvija XX gadsimts sērijā" iznākušo romānu "Stikli", kas man patika. Man gadās, ka nesapas ar kāda konkrēta autora stilu un izteiksmes veidiem, bet tas pēc "Stiklu" lasīšanas nebija šis gadījums. Savukārt par humora izjūtas sakritībām varēju spriest no pāris apmeklētajiem "Sieviešu stendapa" gadījumiem Kaņepes Kultūras centrā.
Šajos astoņos ilgi tapušajos stāstos lasītājs sastopas gan ar nosacītām mūsdienām, gan senākiem laikiem ar kalponēm un saimniekiem un šķietami klasiskām attiecību piņķerēm starp šiem diviem sabiedrības slāņiem. Ievijas arī kāda reliģiska nots, kas balansē uz zinātniskās fantastikas diedziņa. Par katru stāstu atsevišķi nerakstīšu. Tie ir īsi, kā skices, bet vienlaikus arī pabeigti. Tie neprasa turpinājuma. Pieminēšu tikai vienu stāstu, kas manī kā lasītājā izsauca īpašas emocijas - "Asinsrite". Visā stāstā nav neviena punkta vai citas pieturzīmes kā vien komata. Attiecīgi nav arī neviena lielā sākumburta. Varētu šķist, ka tas tāds sīkums un nevainīga rotaļa ar interpunkciju, bet mani šausmīgi besīja. Tik ļoti tas mani kaitināja, ka pat neatceros par ko bija šis stāsts, kādi bija varoņi, vai vispār bija. Smejies vai raudi, bet man prasās to lielo burtu un punktu, man patīk pabeigt teikumu un ķerties nākamajam lielajā burtā. Taču stāstā "Asinsrite" burti vijas nebeidzamās virtenēs, pa laikam iespraucoties pa komatam. Zināma sasaukšanās ar īstu asinsriti - tur taču arī ir nebeidzams šķidruma plūdums, katrs punkts ir aizķeršanās, kas var būt pēdējā.
Ja autores stils kā lasītājam ir tuvs un pieņemams, ļoti baudāms stāstu krājums. Ātri izlasāms, kādu laiku apdomājams, bet pārlieku un apgrūtinoši ilgi pie sirds neaizķeras. Lielu robu makā neizsit.
Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.
AtbildētDzēst