Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam. 

Inga Gaile "Lieldienas"

Kur nu vēl piemērotāku laiku, lai lasītu dzejas krājumu ar nosaukumu "Lieldienas"? Piemērotāks laiks varētu būt vien pašas Lieldienu brīvdienas. Tomēr pamudinājums pievērsties dzejai vairāk nekā parasti šogad man ir Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas. Turpinot iepazīšanos ar dzejas kategorijai nominētajiem darbiem, esmu izlasījusi Ingas Gailes izlasi "Lieldienas". Lai arī šis ir autores sestais dzejas krājums, līdz šim neko no Ingas Gailes dzejas nebiju lasījusi. Taču sērijā "Mēs, Latvija XX gadsimts" iznākušo "Stikli" un stāstu krājumu "Piena ceļi" gan esmu lasījusi un man patika. Bez lielām bažām ķēros klāt arī plānajam dzejas krājumiņam ar pelēkos toņos un WordArt stilistikā ieturēto noformējumu.

Inga Gaile "Piena ceļi"

Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.

Inga Gaile "Stikli"

Starp veselību un slimību dažreiz var būt tikai daži neapdomīgi izteikti vārdi vai aizlidināti trauku gabali. Lai arī Ingas Gailes romāns "Stikli" nav tikai par sieviešu tiesībām un stāvokli 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši šis temats man prātā nāk pirmais, domājot, ko rakstīt. Ne viena vien sieviete ievietota klīnikā ārstēšanai vai vismaz pieprasīta viņas ārstēšana, jo maigā būtne iedrošinājusies pacelt balsi, iebilst, laist pa gaisu pirmo, kas gadās pa rokai. Bet, nedaudz parunājot ar vīru, izrādās, ka sievietes uzvedība nav prasta karstgalvība vai trakuma izpausme, bet gan paša vīra nopelns krogū nospēlējot un nodzerot mantu. Šī ir tikai īsa aina grāmatā, bet raisīja man pārdomas.