Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

Plauktā iegulst vēl viena grāmata no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tā ir Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas vēsta par Latviju deviņdesmitajos gados. Tā sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas ar 1999.gada šo pašu datumu, aptverot desmit gadus. Šķietami neapzināti esmu izvēlējusies vispiemērotāko laiku, janvāra beigas un februāra sākumu, lai lasītu darbu, kurā nozīmīga līnija skar neuzsākto lustrāciju, neatklātās VDK aģentu kartotēkas, viņu iejušanos jaunās pasaules apstākļos un barikādes.

Inga Ābele "Duna"

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku Ingas Ābeles romānu "Duna", kas pērn iznāca vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un plauktā mani gaidīja no pašas tā prezentācijas dienas pērnajā grāmatu izstādē. Patiesi, ja salīdzina ar citām sērijas grāmatām, šī ir bieza. Taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti. 

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu. Man šķiet, ka ar vārdiem ir par maz, lai izteiktu manu sajūsmu par šo grāmatu, bet mēģināšu.

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.

Gundega Repše "Bogene"

Sliežu duna, saplēsts spogulis, kosmoss, atmiņas, kas cilvēku padara par cilvēku un otrā plāna aktieri vīrieši. Tas varētu būt viens teikums, kas raksturo Gundegas Repšes darbu "Bogene". Vēl viens darbs no Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un šis vēsta par 1940. - 1941.gada notikumiem Latvijā, vēl precīzāk būtu teikt, ka romāns vēsta par vienas ģimenes likteni šajā trauksmainajā vēstures samezglojumā.

Inga Gaile "Stikli"

Starp veselību un slimību dažreiz var būt tikai daži neapdomīgi izteikti vārdi vai aizlidināti trauku gabali. Lai arī Ingas Gailes romāns "Stikli" nav tikai par sieviešu tiesībām un stāvokli 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši šis temats man prātā nāk pirmais, domājot, ko rakstīt. Ne viena vien sieviete ievietota klīnikā ārstēšanai vai vismaz pieprasīta viņas ārstēšana, jo maigā būtne iedrošinājusies pacelt balsi, iebilst, laist pa gaisu pirmo, kas gadās pa rokai. Bet, nedaudz parunājot ar vīru, izrādās, ka sievietes uzvedība nav prasta karstgalvība vai trakuma izpausme, bet gan paša vīra nopelns krogū nospēlējot un nodzerot mantu. Šī ir tikai īsa aina grāmatā, bet raisīja man pārdomas.

Kristīne Ulberga "Tur"

Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī  vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.

Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

Laima Kota "Istaba"

Pienākusi kārta vēl vienam romānam no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tas ir stāsts par laiku, ko piedzīvojuši ļoti daudzi no šobrīd dzīvojošajiem. Laimas Kotas romāns "Istaba" aizved lasītāju uz kādu nedefinētu laiku, ziloni vai ziloņlaiku, taču ik katram būs skaidrs, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, perestroiku jeb pārkārtošanos. Turklāt lasītājs nonāk ne vien astoņdesmito gadu Latvijā, bet arī komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra (tagadējās Matīsa un Tērbatas iela). Šis astoņu istabu dzīvoklis kopumā un katrs tā iemītnieks ar savu istabu atsevišķi, manuprāt, ir visa perestroikas esence.

Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"

Šobrīd laika lasīšanai šķiet, ka nav nemaz. Patiesībā laiks tā kā būtu, bet vienmēr ir visādas citas darīšanas un būšanas, galu galā vakarā attopies jau pusmiegā ar domu: "es taču šodien apņēmos mazliet palasīt". Lai vai kā, turpinu lasīt sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" darbus un šoreiz pēdējā no iegādātajām e-grāmatām Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas". Šis ir sērijā ceturtais publicētais romāns, Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominants kategorijā "Labākais prozas darbs". Stāsts aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tas ir laiks, kad Eiropā un arī Latvijā (toreiz vēl Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas daļa) plosās Pirmais pasaules karš.

Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"

Turpinu lasīt grāmatas no sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" un šoreiz esmu ķērusies klāt pirmajam sērijā izdotajam romānam - Osvalda Zebra darbam "Gaiļu kalna ēnā". Salīdzinoši īss darbs, gluži kā ieskrienoties lielajai prozas darbu rindai, kas sekos pirmajai grāmatai, 160 lappuses. Viena no retajām šīs sērijas grāmatām, kas šobrīd pieejama arī e-versijā un tieši šāda tā iegūla manā virtuālajā grāmatu plauktā.

Pauls Bankovskis "18"

Esmu pabeigusi lasīt vēl vienu darbu no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī ir trešā sērijas

grāmata un, atklāti sakot, īsti nemaz nezinu, ko par to rakstīt. Tā man ne īsti patika, ne nepatika. Stāsts šķita tāds kā samocīts, aiz ausīm pievilkts. Iesāku lasīt jau sen un darbs mani neaizrāva. Galu galā izlasīju tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visas grāmatas no šīs sērijas.

No anotācijas uzzinām, ka stāsts ir par diviem latviešiem. Viens pārdomas par dzīvi risina dienasgrāmatas formā no 1917.gada rudens līdz 1918.gada 18.novembrim jeb Latvijas dibināšanas dienai. Otrs romāna varonis ir, pēc paša autora vārdiem, latvietis vidējais 21.gadsimtā. Abiem šiem cilvēkiem ir viens jautājums - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts?

Nora Ikstena "Mātes piens"

Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē.  Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.

Māris Bērziņš "Svina garša"

Latviešu autoru romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sāku ar trešo grāmatu par 1939. - 1941.gada notikumiem, proti, ar Māra Bērziņa darbu "Svina garša". Tik garšīga valoda jau sen man grāmatās nav trāpījusies. Ikkatrs tam laikam atbilstošais vārds ir īsti savā vietā un neliek lauzt ne acis, ne smadzenes. Bieži vien senlaiku valodas atdarināšana autoriem iznāk smagnēji un it kā nedabiski, taču Māra Bērziņa rakstība ir gluži vai no 20.gadsimta trīsdesmitajiem, četrdesmitajiem nākusi. Arī galvenais stāsta varonis padevies tik dzīvelīgs, ka gribas pameklēt guglē vai viņa viņa likteņstāsta turpinājums lasāms kaut kur internetā.