piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

Gundega Repše "Bogene"

Sliežu duna, saplēsts spogulis, kosmoss, atmiņas, kas cilvēku padara par cilvēku un otrā plāna aktieri vīrieši. Tas varētu būt viens teikums, kas raksturo Gundegas Repšes darbu "Bogene". Vēl viens darbs no Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un šis vēsta par 1940. - 1941.gada notikumiem Latvijā, vēl precīzāk būtu teikt, ka romāns vēsta par vienas ģimenes likteni šajā trauksmainajā vēstures samezglojumā.

Lesteru dzimta tiek sašķelta tāpat kā daudzas citas ģimenes šajā laikā. Taču spēcīgie sieviešu tēlu šajā ģimenē nav tādi kā visās. Izglītotas, gudras, pastāvīgas sievietes, kurām vīriešus Gundega Repše devusi tikai kā fonu vai pāridarītāju. Šeit iztirzāts sieviešu piedzīvotais, sieviešu emocijas, domas, padomi, ar šīm domām arī pārākums pār vīrieti. Lēcieni atmiņās, laikos, metaforiskā dūmakainība un senie, senie, Kurzemes pusei raksturīgie vārdi. Brīžiem šķiet, ka notiekošais ir tikai gaisīgs piedzīvojums ar murga ieskaņām, ka tas ir kaut kas kosmisks un uz zemes nenotiekošs, taču te atkal sižets iemet lasītāju vēsturiskajā realitātē. Tāds autores mēģinājums smago izlidināt cauri ar vieglumu. Un tad vēl visam piedevās šis kosmiskais, netveramais tēls Bogene.

Ja man jāvērtē, vai darbs patika, jāsaka gan jā, gan nē. Es to ātri izlasīju, īpaši neķēros un nepiņķerējos ne sižetā, ne varoņos, taču vienlaikus jāsaka, ka kaut kas mani tajā arī atgrūda. Es nespēju pat definēt, kas tieši tas ir. Iespējams, ka tā bija caku cakām piebārstītā valoda. Šoreiz kas par daudz, tas par skādi? Vēl jāsaka, ka šajā romānā no vēstures šķietami bija vismazāk. Vēsturiskās atsauces bija uzliktas kā šķietami obligātās nozīmītes pie stilīga jaunieša mugursomas. Pieminēts tas, kā aizliegtas zīda zeķes, atrašanās piejūrā, plašu fabrikas Bellacord ražotie eņģeļmati, skaistumkopšanas padomi, kas drukāti avīzē, kā arī vairāku mākslas un literatūras pasaules pārstāvju daiļrades pavērsieni, piemēram, Raiņa padarīšana par tautas rakstnieku un viņa īpašuma "nodošana tautai", ar ko saistīta Aspazijas gremdēšana trūcībā un aizmirstībā. Taču tas viss darbā iekļaujas "tā starp citu" un bez tā it kā varētu arī iztikt, ja ne nodeva vēsturisko romānu sērijai.

Pēcgarša šim darbam tāda kā pēc mākslas, kura jāsaprot, bet īsti nesaproti, vai esi sapratis. Kaut kā tā.
Starp citu, no visiem sērijā lasītajiem romāniem šis ir pirmais, kuram pēcvārdu nav rakstījis pats autors. Šeit pēcvārdu tapinājusi Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilva Skulte.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana