Esmu pabeigusi lasīt vēl vienu darbu no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī ir trešā sērijas
grāmata un, atklāti sakot, īsti nemaz nezinu, ko par to rakstīt. Tā man ne īsti patika, ne nepatika. Stāsts šķita tāds kā samocīts, aiz ausīm pievilkts. Iesāku lasīt jau sen un darbs mani neaizrāva. Galu galā izlasīju tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visas grāmatas no šīs sērijas.
No anotācijas uzzinām, ka stāsts ir par diviem latviešiem. Viens pārdomas par dzīvi risina dienasgrāmatas formā no 1917.gada rudens līdz 1918.gada 18.novembrim jeb Latvijas dibināšanas dienai. Otrs romāna varonis ir, pēc paša autora vārdiem, latvietis vidējais 21.gadsimtā. Abiem šiem cilvēkiem ir viens jautājums - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts?
