Autors Osvalds Zebris vairs nav nekāds iesācējs literatūras lauciņā, esmu lasījusi romānu "Gaiļu kalna ēnā", kas iznāca sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", arī romānu "Koka nama ļaudis" (un interesanti palasīt pašai savas pārdomas, ka ar Zebri kā autoru "man nav pa ceļam", jo šobrīd tā gluži nedomāju). Nupat iznācis viņa veikums jauniešu auditorijai romāns "Māra". Nevaru ielikt Zebri savu mīļāko rakstnieku plauktiņā, bet kaut kas man viņā patīk. Un šis kaut kas ir tāds grūti noķerams un paskaidrojams arī jaunākajā grāmatā.
Galvenā varone Māra meklē sevi, savu "es", pārdzīvo to, ko nu jaunieši mēdz pārdzīvot vecumā, kad mācās 10.klasē, un piedzīvo arī vairāk nekā jaunietim šajā vecumā būtu jāpiedzīvo, vidusskolā satiekas tik dažādi jaunieši, no tik dažādām ģimenēm, ar tik dažādām iespējām un vēlmēm, ir tehnoloģijas, to sniegtās iespējas un radītie draudi, ir visādi ietekmeļi, bagātie un ne tik bagātie, viltīgie un pilnīgi naivie. Mārai ir neparasti nobriedusi domāšana, taču tas nekavē viņu pieļaut arī neticami muļķīgas kļūdas (un šajā punktā mana 16 gadīgā Līva tik ļoti pašidentificējās ar šo tēlu, ka Māra mani brīžiem šausmīgi kaitināja - un mēs jau zinām, ka kaitinošais citos patiesībā ir tas, kas mūs visvairāk kaitina mūs pašos). Jaunietis šajā vecumā nudien meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un, lai nebēdājas tie, kas neatrod. Daži atrod, daži turpina meklēt visu mūžu, bet daži šos jautājumus gadu gaitā uzdod atkal un atkal no jauna, meklējot jaunas atbildes uz tiem pašiem vecajiem jautājumiem (tās laikam mēdz dēvēt par tām dažādu vecumposmu krīzēm). Tas, man šķiet, ir pārlaicīgi, raksturīgi visām paaudzēm.
