trešdiena, 2019. gada 17. jūlijs

Osvalds Zebris "Māra"

Autors Osvalds Zebris vairs nav nekāds iesācējs literatūras lauciņā, esmu lasījusi romānu "Gaiļu kalna ēnā", kas iznāca sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", arī romānu "Koka nama ļaudis" (un interesanti palasīt pašai savas pārdomas, ka ar Zebri kā autoru "man nav pa ceļam", jo šobrīd tā gluži nedomāju). Nupat iznācis viņa veikums jauniešu auditorijai romāns "Māra". Nevaru ielikt Zebri savu mīļāko rakstnieku plauktiņā, bet kaut kas man viņā patīk. Un šis kaut kas ir tāds grūti noķerams un paskaidrojams arī jaunākajā grāmatā. 

Galvenā varone Māra meklē sevi, savu "es", pārdzīvo to, ko nu jaunieši mēdz pārdzīvot vecumā, kad mācās 10.klasē, un piedzīvo arī vairāk nekā jaunietim šajā vecumā būtu jāpiedzīvo, vidusskolā satiekas tik dažādi jaunieši, no tik dažādām ģimenēm, ar tik dažādām iespējām un vēlmēm, ir tehnoloģijas, to sniegtās iespējas un radītie draudi, ir visādi ietekmeļi, bagātie un ne tik bagātie, viltīgie un pilnīgi naivie. Mārai ir neparasti nobriedusi domāšana, taču tas nekavē viņu pieļaut arī neticami muļķīgas kļūdas (un šajā punktā mana 16 gadīgā Līva tik ļoti pašidentificējās ar šo tēlu, ka Māra mani brīžiem šausmīgi kaitināja - un mēs jau zinām, ka kaitinošais citos patiesībā ir tas, kas mūs visvairāk kaitina mūs pašos). Jaunietis šajā vecumā nudien meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un, lai nebēdājas tie, kas neatrod. Daži atrod, daži turpina meklēt visu mūžu, bet daži šos jautājumus gadu gaitā uzdod atkal un atkal no jauna, meklējot jaunas atbildes uz tiem pašiem vecajiem jautājumiem (tās laikam mēdz dēvēt par tām dažādu vecumposmu krīzēm). Tas, man šķiet, ir pārlaicīgi, raksturīgi visām paaudzēm.


Man šī grāmata tā tīri labi patika, noteikti patiktu vēl vairāk, ja es, tāpat kā galvenā varone un viņas draugi, mācītos 10.klasē. Lasot, man pāris reizes radās jautājums sev un autoram, vai tas ir romāns jauniešiem vai pieaugušajiem par jauniešiem? Skaidru atbildi neguvu, tāpēc teikšu, ka tā varētu būt grāmata gan gan. Jauniešiem šis darbs varētu būt saistošs ar aktuālu tematiku - draudzība, tās nodevība, izdzišana, pazušana, nesaprašanās ar vecākiem, paša jaunā cilvēka domu neatšķetināmais mudžeklis. Savukārt vecākiem var likt lieku reizi parunāt ar savu bērnu paplašinātos teikumos nevis ļaut pusvārdiem, aprautiem teikumiem radīt domstarpības tur, kur gluži vienkārši viens cilvēks nav sapratis, ko otrs vēlējies pateikt. 

Jā, jā, moralizētāji varētu piesieties, ka Māras un viņas draugu dzīvē pārāk daudz dominē alkohols, tusiņi un sūkšanās, bet te jautājums pretī - jūs sevi 16 un 17 gados atceraties? Es nezinu, kā ir jauniešiem, kam tagad ir 16 gadi, bet, kad man bija 16, daudz kas manā dzīvē notika tieši tā kā Osvalds Zebris aprakstījis romānā "Māra", pat īsziņas bija līdzīgā stilā. Un daudzas stulbības notika, un varēja nenotikt, arī daudzi strīdi varēja nebūt, bet bija. Bet tā ļoti uzteicamā lieta šajā romānā ir valoda - Zebris ļauj saviem tēliem būt moderniem, dzīvo līdzi laikam, taču vienlaikus kopj arī latviešu kultūru un valodu, ne tikai iepinot daudz latviešu kultūras, ticējumu, mitoloģijas atsauču, bet arī izmantojot bagātīgu valodu, kas diez vai sastopama vidusmēra jaunieša leksikā, piemēram, "boķēt" (skatīties, mest acis), "snāt" (steidzīgi iet), "švakra gaisma" (vāja gaisma). Ak, jā! Un vēl slavējamā veidā izmantotā gredzenveida kompozīcija - sākam ar kapu un pabeidzam ar kapu, tikai Zebris atstāj lasītājam mazu intrigu un iesēj intereses sēklu, paturot līķi pie sevis līdz pašām beigām.

Lai arī šķiet, ka grāmata ir bieza, es teiktu, ka teksta nav daudz, jo grāmatai izmantots biezs papīrs, paliela druka un diezgan daudz vietas aizņem arī ilustrācijas. Domāju, ka ar šo romānu tiks galā arī jaunietis tāds šķietams nelasītājs, kuram parasti "bail" no biezām grāmatām. Taustes ziņā un vizuāli (biezas lapas, melns ar baltu vāks) šī grāmata atgādina aizvien slavas taku ejošo Jāņa Joņeva "Jelgava 94". Osvalda Zebra "Māra" ilustrācijas veidojusi māksliniece Elīna Brasliņa (pēdējā laikā, šķiet, zināmākā bijusi viņas zīmētā animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", bet viņai ir arī ļoti daudzi citi interesanti darbi, piemēram, šeit ieskats viņas pērn notikušās izstādes "Ko es daru, kad neilustrēju grāmatas" atklāšanā) un viņas rokraksts ir skaidri nolasāms arī šīs grāmatas melnā un baltā krāsā ieturētajos zīmējumos, kas pirms katras nodaļas īsi ieskicē turpmāk tekstā gaidāmo.

Man šķiet, ka par šo grāmatu mēs vēl daudz dzirdēsim un to skatīs arī skolu programmās mūsdienu latviešu literatūrai veltītajās stundās. 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru