Dēlam šobrīd ir lapsu posms (par to paldies "Tutas lietas"!), tāpēc nebija nekādu šaubu, ka starp divām Jāņa Rozes apgāda piedāvātajām grāmatām (Margarita Del Maso "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es" vai Silvija Vanden Hēde "Lapsa un zaķis") jāizvēlas tā, kurā ir lapsa! Tas nudien bija trāpījums aktualitāšu desmitniekā ne tikai ar lapsām, bet arī ar tematiem! Flāmu rakstnieces Silvijas Vanden Hēdes (Sylvia Vanden Heede) radītais zaķis cep kūkas un cepumus, bet lapsa ir negausīgs un resns, viņi dzīvo kopā, uztraucas viens par otru, smejas, bēdājas un domā, kā vienam otru uzmundrināt. Kā var noprast pēc uzzīmēto tēlu apģērba, Lapsa šajā pasaulē ir vīrišķā puse un Zaķis - sievišķā. Lapsa un Zaķis dzīvo gluži normālu, cilvēkiem raksturīgu dzīvi ar dažādām rūpēm, raizēm, arī priekiem un izklaidēm. Vēl mežā dzīvo arī ūpis un Ūpim ir ola, no kuras izšķiļas Pīps.
Īsie stāstiņi ir cits ar citu saistīti, izvedot cauri vairākiem gadalaikiem klusajā mežā un dažādām darbībām, kas piedien attiecīgam laikam, piemēram, kamīna kurināšana, sniegavīra velšana, pikošanās, slimošana un daudz kas cits. Stāsti ir ļoti sirsnīgi, brīžiem smieklīgi un tikai mazu drusciņu pamācības ietveroši - par darbu un dažādu labumu vienlīdzīgu dalīšanu, negausības kaitīgumu, rūpēm, nepateicību, draudzību un daudz ko citu.
Vienā lappusē lieliem burtiem ir samērā maz teksta un viens vai vairāki Ķīnas izcelsmes mākslinieka Te Dzon-Kina (Thé Tjong-Khing) zīmējumi. Man ļoti patīk krāsu tonalitāte, grāmata ir gana spilgta, bet toņi ir maigi. Šī ir tikai pirmā no daudzām Lapsas un Zaķa piedzīvojumu grāmatām (Goodreads atrod vairākus desmitus šīs autores grāmatu ar Vos en Haas nosaukumā). Man gan nav saprotams, kāpēc latviešu valodas izdevumam lapsa un zaķis ir izvēlēti rakstīt ar mazo sākumburtu, ja autore, cik saprotu, tos iecerējusi ne tikai kā personāža sugas norādi, bet arī kā personvārdus?
Valteram īpaši patīk stāstiņš, kurā Lapsa nolemj vārīt zupu, bet, citējot Valtera atstāstu: "Nav cāļa zupai!" un "Lapsa dusmīgs!", "Lapsai negaršo kāposti!". Valters šo stāstu bija apskatījis ar mani kopā tikai vienu reizi un, kad mudināju dēlu parādīt no darba pārnākušajam tētim jauno grāmatu, dēls vispirms atšķīra tieši šīs lapas un jau zināja parādīt un atstāstīt, kas tur notiek. Arī citas dienas, paņemot, grāmatu uz lasīšanu, dēlam vispirms bija jāapskata zupas stāsts.
Savukārt man ļoti patika stāsts "Brālīga sadale" par to, ka darbs jāsadala vienlīdzīgi, turklāt darbi tiek dalīti, nevis pēc spēku samēra, bet pēc tā, kas kuram sanāk labāk, jo "Tādu zaķa darbu nav, un nav arī lapsas darbu." /130.lpp/ Nav taču jēgas Lapsam rakt dārzu, ja tas viņam pagalam nepatīk un nogurdina, savukārt cepumu cepšana, kā izrādās iznāk gluži labi, bet Zaķim nav jēgas cept cepumus, ja tie viņam sanāk ķepīgi un negaršīgi, bet dārza rakšana gan sagādātu lielu prieku. Vai tad to nevar pārnest arī uz cilvēku dzīvi?
Tuvojoties dēla vārda dienai, un arī dzimšanas
diena vairs nav aiz kalniem, mums aktuāls sarunu temats ir svētku svinēšana, kuru atradām arī Lapsas un Zaķa dzīvē. Man šķiet, ka ikkatrs bērns ir mazliet Lapsa, jo galvenais svētkos taču ir kūka! Es gan cenšos iestāstīt, ka galvenais svētkos ir viesi un kopā būšana. Pēc gadiem redzēs, kā man tas būs sanācis!
Šie mīlīgie stāsti, manuprāt, ir patiešām jauki, aizraujoši gan lielākiem lasītprasmi apgūstošajiem, gan mazākiem bērniem. Domāju, ka mēs abi ar dēlu labprāt redzētu šos piedzīvojumus arī iestudētus uz skatuves (ja nu kādam trūkst ideju jaunai bērnu izrādei, labi?). Varbūt, ja mazie un lielie lasītāji Latvijā visi kopā pacenstos un padarītu pirmo Lapsas un Zaķa grāmatu populāru, apgāds izdotu arī kādus turpinājumus? Mēs ar Valč' turam īkšķus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru