Es nezinu nevienu cilvēku, kurš Žorža Pereka grāmatu "Dzīve lietošanas pamācība" būtu izlasījis ātri. Un tas ir ne tikai tās lielā apjoma dēļ (668 lappuses), bet arī tās saliktās un sarežģītās būtības dēļ. Arī es to lasīju apmēram divus mēnešus, izlaižot vien reto vakaru un katru reizi izlasot tikai pāris lappuses, jo visai ātri iesnaudos. Ne velti uz vāka maziem burtiņiem rakstīts arī vārds "romāni", tieši tā - daudzskaitlī. Nudien 99 nodaļās, kurās attēlots kāds Parīzes īres nams šķērsgriezumā, ir izklāstīts nevis viens stāsts, bet gan vairāki. Tajos ir mīlestība, traģēdijas, ģimenes sāgas, piedzīvojumi, noziegumi, ikdienišķas nebūšanas un mistiskas parādības. Nedaudz intelektuāli piepūloties, izlasot 99 nodaļas, sešās grāmatas daļās, jūs patiesībā būsiet izlasījuši vismaz 20 mazākas grāmatas, taču tās visas būs savijušās vienā lielā stāstā, ja tam ļausieties.
Šie daudzie stāsti izklāstīti par atbalsta punktu ņemot kādu no mājas telpām - iekļauti pagrabi, mansardi, vannas istabas, dzīvojamās istabas, darba telpas, durvju sardzes apartamenti un viss, viss, ko vien varat tādā klasiskā senā īres namā iedomāties. Katrā no nama telpām, kas atbilst grāmatas nodaļai, lasītājs viesojas tikai vienu reizi un katra telpa ir saistīta ar kādu no tās iedzīvotājiem. Caur telpu, tās iekārtojumu un izvietotajiem priekšmetiem autors lasītājam atklāj stāstu par personu. Lai arī visi šī lielā nama personāži ir tā vai citādi saistīti ar vienu - Persivalu Bārtlbūtu un viņa ieceri par 500 akvareļiem/puzlēm - katra personāža gājumu varētu lasīt arī atsevišķi. Viena bēda - ja lasītājs lasa, kā ierasts, no sākuma līdz beigām, nodaļu pēc nodaļas, viņš ātri vien var apmaldīties daudzos stāstos un personāžos, ieslīgt snaudā, lasot šķietami nebeidzamos priekšmetu uzskaitījumus vai, gluži vienkārši, neatradis nebeidzamajās piebildēs un novirzēs dziļāku jēgu un aizrautību, atmest visam ar roku. Lasītājs tiek mētāts pagātnē un "tagadnē" šurpu turpu bez jebkādas saudzības un papildu paskaidrojumiem, šurpu turpu, augšā, lejā, un tomēr viss atduras 1975.gada 23.jūnijā astoņos vakarā. Taču, ja patur prātā, ka tie ir daudzi romāni vienos vākos, un lasa vienu pēc otras savstarpēji saistītās nodaļas, tad šī grāmata iznāk pavisam citā gaismā un ar pilnīgi citu intereses pakāpi. Un arī apjukums tad nepiemeklē tik vienkārši.
Bet, kā gan lai saprot, kuras nodaļas ir savstarpēji saistītas? Man nav vienas skaidras atbildes uz šo jautājumu, jo pārbaudīt kādu no metodēm, atkārtoti lasot šo grāmatu pagaidām negrasos. Pārmetiet man gļēvumu vai slinkumu, ja vēlaties, bet es to laidīšu gar ausīm, jo manā lasāmo grāmatu kaudze tikai turpina augt, nevis dilt. Tātad par lasīšanas metodi ar hronoloģiskā kārtībā nodaļas izlasījušas cilvēka domām. Var mēģināt noteikt savstarpēji saistītās nodaļas, kas būtu jālasa kopā, pēc namā mītošo ģimeņu uzvārdiem, kas dažām nodaļām ir nosaukumā, vai pēc nama telpām - kāpnes, kalpones istabas, kurinātava, pagrabi utt. Bet var izmantot paša autora ieceri - lēkāt pa nodaļām kā ar šaha zirdziņu (apskatiet šaha zirdziņa algoritmu 657.lpp. un mēģiniet saprast, kura nodaļa tad būtu tā, ar ko jāsāk un ar ko būs jāturpina), bet arī šeit lasītājam būs jāpalauza galva, lai izveidotu sev saprotamu un loģisku sistēmu, kā neapmaldīties šaha zirdziņa lēcienos, jo nodaļas taču sanumurētas to atrašanās kārtībā, nevis to lasīšanas kārtībā. Tātad, ja vēlaties gūt patiesu baudījumu no šī darba, manuprāt, vispirms jāizlasa pašas beigas par grāmatas lietošanas pamācību un darba ieceri un tikai tad jāizdomā, kā pašam to labāk lasīt tālāk.
Īsāk sakot, tā nav nekāda vienkāršā grāmata, ko ātri izraut cauri, vakarā cenšoties atslābināties pēc garas dienas. Šī grāmata no lasītāja paģēr darbu un sasprindzināšanos. Bieži vien nodaļa ir kā tirdzniecības preču kataloga vai iepirkumu saraksta lasīšana, jo uzskaitīti priekšmets pēc priekšmeta. Bet, kad sistēma izkosta, saprasta viena otra sakarība, tad šo grāmatu lasīt ir liels prieks un intelektuāls baudījums. Šī grāmata ir jāielasa, jāpieradina sevi pie tās, jāpiejaucējas, taču, kad tas izdarīts, kad saprasts īpašs ceļš pie tās varoņiem, paveras brīnumaina pasaule, vēsture un krāšņas kultūras atsauces. Es laikam nepateikšu neko jaunu, ja rakstīšu, ka šī nav grāmata katram. Un ne katram tā patiešām ir jāizlasa. Ja nav sajūtas, ka esi uz viena viļņa ar autoru, tad varbūt tiešām jālec nost. Kā lietot dzīvi, kā to nodzīvot pareizi vai ne tik pareizi, es no šīs grāmatas, iespējams, nemaz neuzzināju. Toties es pamatīgi izvingrināju smadzenes un prāta asumu. Un vēl es atkal gribu uz Parīzi (un ne jau tāpēc, ka es tur jau reiz būtu bijusi, bet gan tādēļ, ka es jau ilgus gadus regulāri gribu uz Parīzi, bet nekādi līdz tai netieku).
Žorža Pereka "Dzīve lietošanas pamācība" ir iekļauta 20.gadsimta nozīmīgāko grāmatu sarakstā (pat vairākos must read sarakstos). Tā bija arī nominēta Latvijas Literatūras gada balvai 2019.gadā par labāko tulkojumu, balvu gan ieguva Gundara Godiņa latviskotais igauņu eposs "Kalevdēls", bet nešaubos, ka arī Pereka daudzslāņainais darbs lika pasvīst gan Gitai Grīnbergai, gan Denam Dimiņam, jo īpaši pie dažādiem vecvārdiem, ko mūsdienās vairs neizmanto un pie vārdu spēlēm. Starp citu, žurnālā Punctum interneta versijā lasāmi daži fragmenti no grāmatas, kas var palīdzēt saprast, vai stils ies pie sirds. Un vēl ļoti jauks Latvijas Radio 1 "Radio mazā lasītava" raidījums, kas daudz paskaidro.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru