otrdiena, 2019. gada 25. jūnijs

Dace Vīgante "Ledus apelsīns"

Pļavas smilgu dziļais rāmums, Padomju savienības izjauktās ģimenes un kultūras ķēde, spēcīgi kontrasti, dzīve monologā, gari atmiņu virknējumi, Padomju sadzīves mini enciklopēdija un tik dažādā mīlestība. Tā es vienā teikumā varētu raksturot Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Mazas ainiņas, etīdes par laiku, par zaudēto, iegūto, pagājušo, bet ne par nākošo, tādas sastingušas glezniņas, kas tomēr elpo pašas par sevi. Taču šāds raksturojums ir kopējā izjūta par grāmatu, jo krājuma apjomīgākais stāsts ir ļoti garš - lasot to, pat aizmirstas, ka jābūt arī citiem stāstiem. Lasot elektroniski nevaru pateikt precīzu sadalījumu starp stāstiem lappušu apjomā, bet pirmā grāmatas apmēram puse lasītājam mulsinoši liek domāt, ka rokās tiek turēts romāns.  Jau biju lasījusi autores otro stāstu krājumu "Tad redzēs", kas man patika, tāpēc ar lielu interesi ķēros klāt arī "Ledus apelsīnam". Taču rakstīt par šo grāmatu ir grūti, jo galvā grozās domas gandrīz kā par divām atsevišķām grāmatām, šo stāstu krājumu patiešām varētu gluži vai sacirst divās neatkarīgi dzīvojošās daļās - "Ledus okeāns" un pārējie.


Pirmais stāsts "Ledus okeāns" aptver samērā garu vēstures posmu, aizsākoties ar 1978.gadu un galvenās varones pārdomām tajā, aiznesot pāris gadus atpakaļ un atkal uz priekšu, līdz ielec četrdesmitajos un piecdesmitajos, parādot, kas veidojis galvenās varones dzīvi un uztveri. Mārai un Kasparam ir tikai opis, jo vecāki izsūtīti. Kādreiz ļoti inteliģento vecāku bērni aug gandrīz vai savā vaļā ne jau vectēva nolaidības, bet gan sistēmas dēļ. Irma atgriežas pie saviem bērniem, taču ir grūti veidot kontaktu ar meitu, kas no rokām izrauta vēl zīdaiņa vecumā un nemaz nezina, pēc kā būtu jāilgojas, kā ir būt kopā ar mammu. Līdz ar to dēls, kas vēl atceras pirmsizsūtījuma laiku, ģimenes kopābūšanu, gluži likumsakarīgi it kā gaida mammu stiprāk un arī mātei dēls ir it kā mīļāks.

Šī stāsta spilgtie kontrasti, pretstati ir tie, kas izceļ ģimenes piedzīvotā traģiskumu. Mātei vēl brīvvalsts laika ieradumi - sakopts galds, nazītis, dakšiņa, galdauts, manieres. Meita spurains skuķis, neaudzināta mežonēna manieres, nekādas grācijas, ēdot čāpstina un sarunājas ar pilnu muti. Meita aizver mātei visas durvis - fiziskās un mentālās un stindzinošais daudzu gadu gaitā nepateiktā un neizjustā ledusūdens klajs ir gluži vai nepārskatāms. Turklāt caur šo vienas ģimenes pieredzējumu tiek parādīts arī visu komunistiskajās represijās cietušo ģimeņu pieredze un sāpes. Kodolīgu kopsavilkumu, manuprāt, sniedz jau trešās paaudzes pārstāves raksturojums izsūtījumā bijušās vecmāmiņas un padomju valsts audzinātās mammas attiecībām: "Tā jocīgi sanāk, abas ar mammu izcietušās, bet dzīvoja viena otrai garām."

Ja "Ledus okeāns" ir tas dziļais skatījums, niršana ledainajā vēstures un notikumu masā aizvien dziļāk un dziļāk, tad pārējie stāsti ir tās mazās glezniņās iekapsulētās ainiņas. Katrā no stāstiem lasītājam ir iespēja ielūkoties pa mazu dēļu šķirbiņu, bet nekur netiek ļauts palikt ilgi, ir jāiet tālāk. Katrā no mazajiem stāstiem ir tas pīķa mirklis, kad es varēju beidzot izlaist aizturēto elpu. Tās ir divas mammai pataupītās un kleitas kabatā saspiestās apelsīna šķēlītes, tā ir skaļi pateikta apņemšanās vairs neiet uz basketbolu, ja gribas pavisam ko citu, tas ir dīvāns, kam jāpaliek virtuvē, šuvējas pieņemtais lēmums par labākajām kleitas lencītēm, miskastē ielidinātās trušu ādu pilnais maiss un nejauši ieraudzītā patiesība. 

Īpaši mani aizķēra stāstā "Cita" detalizētais padomju sadzīves raksturojums - dāvinātās "Asorti" konfektes, kas vienmēr tiek nobēdzinātas skapī aiz dvieļiem gadījumam, kad jāiet ciemos, jaunie dvieļi, gultasveļas  komplekti un lietussargs, kas arī tiek taupīti labākiem laikiem, taupīgi ar sērkociņu līdz pēdējam no tūbiņas izkasītā fuksiju krāsas lūpu krāsa un perlamutra zilās acu ēnas, kas ir dārgas un dabūjamas tikai no rokām. Šis stāsts gluži vai fiziski sajūtami smaržoja pēc manas bērnības, kas aizritēja turpat pirmajos Latvijas atgūtās neatkarības gados. 

Stāsts "Barankas" tik skaisti parāda, kā viens priekšmets var izsaukt garu atmiņu un asociāciju virkni - ar vienu salauztās barankas krakšķi uzsākt gaismas ātruma ceļojumu cauri jau aizvadītajai dzīves daļai līdz atduries šodienā. Savukārt "Mēness parhēlijs", manuprāt, ir stāsts par šķietamo, par to, ka aiz tā, ko redzam, slēpjas tik daudz kā neredzamā.

Visā grāmatā par ļoti uzteicamu uzskatu dažādu padomju laikam atbilstošo vārdu, izteicienu un sociālo norišu atsauču paskaidrošanu tā, lai saprot ne tikai padomju laikus piedzīvojusī paaudze, bet arī gados jaunāks lasītājs un ārzemēs augušie latvieši, piemēram, progresivka (piemaksa par izpildītu plānu) vai otrezvilovka (atskurbtuve). Padomju mantojums nenoliedzami ir šī stāstu krājuma lielais pamatakmens  un autores stāstītājas talants arī nav noslēpjams.

Ja man jāatstāj vērtējums šai grāmatai dažos vārdos, tad tas ir aicinājums nenodzīvot vienam otram mūžu garām.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru