Pīters Meils "Joprojām Provansa"

"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./

Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm. 

Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.

Delfīne de Vigāna "No un es"

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

Silēna Edgāra un Pols Beorns "14-14"

Tas, ka grāmatai ir divi autori, ir mulsinoši. Man vienmēr šķitis neizprotami, kā divi cilvēki spēj tik labi "saburzīties", ka izveido vienu tekstu, kurā nav pamanāma pārslēgšanās no viena autora rakstītā uz otra autora radīto. Franču rakstniekiem Silēnai Edgārai un Polam Beornam, tas, manuprāt, izdevies lieliski. Jauniešu auditorijai paredzētajā romānā "14-14" nevienu pašu reizi neiedomājos par to, ka pie teksta strādājuši divi autori. Lai arī it kā neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, mani tā ārkārtīgi aizrāva, bet iemīlējos es vispirms tās vizuālajā veidolā.
Īpaši uzteicamo grāmatas romantiski maigo vizuālo noformējumu radījis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Dūmakaini gaisīgie pasteļtoņi varbūt varētu šķist tādi meitenes vairāk piesaistoši, bet šādam vintage tematikas darbam šķiet ļoti iederīgi un man vispār nepatīk dalīt krāsas "meiteņu" un "puišu" krāsās.

Lakoniskais nosaukums neko daudz priekšā nepasaka, bet romantiski gaisīgais vāk šķiet tik ļoti piederīgs ceriņziedu laikam. Nopirku jau pirms kāda laika, apbrīnoju un noliku vēlākai lasīšanai. Savās ikdienas gaitās vienu pēc otras uz ielas ieraugot vairākas senatnīgas pasta spraugas ēku durvīs, sapratu, ka tas ir mājiens beidzot arī izlasīt "14-14". Izrādās, ka šī grāmata arī bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā, 2017.gadā, lasītāju kategorijai 11+ gadi, kas man dod papildus aspektu, kurā balstīt izlasītā vērtējumu.

Žiljēns Sandrels "Brīnumu istaba"

"Ir skaists rīts. Izbaudi savu dzīvi, Telma, izbaudi savējos. Laika pietiek. Izmanto to." /207.lpp./

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā iekļauto franču autora Žiljēna Sandrela "Brīnumu istaba" biju noskatījusi jau pirms kāda laika, tās ārkārtīgi izsmalcinātā vāka dēļ. Grāmatas iegūšanu un lasīšanu gan uz kādu laiku atliku, jo pēc Lūka Alnata "Mums pieder debesis" šķita, ka neesmu gatava vēl kādam sāpīgam darbam par mirstošiem bērniem. Taču izaicinājums sev lasīt BJVŽ 2020 kolekcijas grāmatas jāpilda un tas vāks arī neizgāja no prāta, ķēros "Brīnumu istabai" pie vākiem. 

Stāsts ir par Telmu, kurai ļoti svarīga karjera, un par viņas dēlu Luī, kurš iekļūst satiksmes negadījumā. Likumsakarīgi, ka bērnam guļot komā, sievietes dzīve sametas lielā kamolā. Spēku nepadoties Telma atrod dēla dienasgrāmatā. Nelielā burtnīcā Luī pierakstījis, ko vēlētos piedzīvot savas dzīves laikā un Telma ķeras pie izpildes. Protams, ka viņa nevazā apkārt pa pasauli slimnīcas gultu ar komas stāvoklī esošo dēlu. Telma dara to, ko būtu vēlējies darīt Luī, un mudina dēlu mosties, lai viņš pats to visu varētu piedzīvot.

Mjūriela Barberī "Eža elegance"

"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./

Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.

Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.

Žoržs Pereks "Dzīve lietošanas pamācība"

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš Žorža Pereka grāmatu "Dzīve lietošanas pamācība" būtu izlasījis ātri. Un tas ir ne tikai tās lielā apjoma dēļ (668 lappuses), bet arī tās saliktās un sarežģītās būtības dēļ. Arī es to lasīju apmēram divus mēnešus, izlaižot vien reto vakaru un katru reizi izlasot tikai pāris lappuses, jo visai ātri iesnaudos. Ne velti uz vāka maziem burtiņiem rakstīts arī vārds "romāni", tieši tā - daudzskaitlī. Nudien 99 nodaļās, kurās attēlots kāds Parīzes īres nams šķērsgriezumā, ir izklāstīts nevis viens stāsts, bet gan vairāki. Tajos ir mīlestība, traģēdijas, ģimenes sāgas, piedzīvojumi, noziegumi, ikdienišķas nebūšanas un mistiskas parādības. Nedaudz intelektuāli piepūloties, izlasot 99 nodaļas, sešās grāmatas daļās, jūs patiesībā būsiet izlasījuši vismaz 20 mazākas grāmatas, taču tās visas būs savijušās vienā lielā stāstā, ja tam ļausieties.

Kristofs Onodibio "Ticēt brīnumainajam"

Izlasījusi Kristofa Onodibio "Ienirt", uzreiz ķēros klāt arī otrajai grāmatai "Ticēt brīnumainajam", jo Cēzara mīlestība un naids pret pazudušo sievu Pasu mani gluži vienkārši nelaida tik vienkārši vaļā. Romāns “Ticēt brīnumainajam”, ciešā saistībā ar “Ienirt”, seko Cēzara gaitām no Parīzes līdz pat Itālijai un Grieķijai (un arī tālāk), liekot viņam apjaust, cik liels muļķis viņš bijis, domājot, ka Eiropa ir pasargāta no teroraktiem un droša vieta viņa ģimenei. Viņš ar skaudru spēku apjauš, ka bijis muļķis, strīdoties ar Pasu un, iespējams, vajadzējis ļauties sievas kārei pēc izraušanās no mirstošās Eiropas.

Ežēns Grīns "Universālā kopiena"

Franču kinorežisora, rakstnieka un dramaturga Ežēna Grīna (Eugène Green) grāmatu "Universālā kopiena" paņēmu apgāda "Mansards" mājās no palodzes grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Mani uzrunāja anotācija uz pēdējā vāka, bet es neveicu vienu sev ierastu darbību - nepašķīru kādu lapu grāmatas vidū, lai paskatītos vai mani uzrunā arī nejauši izvēlēts teikums tekstā. Šī grāmata ir ļoti izteikts gaumes jautājums, man nepatika, bet Goodreads lapā var lasīt arī gluži pretējas - izteikti sajūsmas pilnas atsauksmes.

Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"

Jaunākais ieguvums manam grāmatu plauktam "Jātiek vaļā no Edija” ir jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Édouard Louis, 1992) pirmais romāns. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts (lai arī angļu apraksta versijas apgalvo, ka pilnībā autobiogrāfisks)par zēna bērnību un skolas gadiem strādnieku ciemā Francijas ziemeļos. Šeit katra zēna un meitenes dzīvesgājums ir jau iepriekš noteikts un paredzams. Taču Edijs — grāmatas varonis — nejūtas iederīgs iepriekš noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš izmisīgi cenšas atbilst apkārtējo gaidām. Par visām varītēm viņš vēlas izrauties no homofobijas, alkohola, nabadzības un netīrības ķetnām.

Olivjē Burdo "Gaidot Bodžanglu"

Aizej uz youtube.com, ieslēdz Ninas Simones ierakstus, sākot ar dziesmu "Mr.Bojangles", un iepeldi noskaņā. Aizraujies Olivjē Burdo grāmatā ar pavasarīgi saulaini krāsaino vāku "Gaidot Bodžanglu". Šī darba nosaukums ir saspēle starp jau pieminēto skaņdarbu (bet tieši 1958.gadā rakstītās dziesmas versiju Simones izpildījumā) un īru rakstnieka Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Ninas Simones izpildījumā skaņdarbam ir būtiska loma stāstā. Tas ir vienlaicīgi skumjš un arī izklaidējošs, gluži kā viena no stāsta varonēm.

Šoderlo de Laklo "Bīstamie sakari"

18.gadsimtā dzīvojušā franču rakstnieka Šoderlo de Laklo grāmata "Bīstamie sakari" ir romāns vēstuļu formā, kas moralizē par tikumību un tās trūkumu. Pirmo reizi izdots 1782.gadā. Šī darba 1990.gada "Liesmas" izdevums manā plauktā noteikti nonācis kā viens no literatūras klasikas darbiem, bet, visticamāk, tur nemaz nepaliks. Pašlaik veikalos varbūt varēsiet atrast izdevniecības "Valters un Rapa" 2008.gadā izdoto romāna versiju, vai to, kas izdota sērijā "Zelta klasika".

Franču rakstnieka radītais stāsts ir par kaislībām Francijā 18.gadsimtā ar laikmetam atbilstošu valodu un tikumiem, kā arī attiecību veidošanas modeļiem. Savā starpā krustu šķērsu vēstulēm apmainās seši iesaistītie un katram no viņiem ir savi mērķi un iemesli savai rīcībai.

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

Žana Pola Didjēlorāna darbs "Lasītājs vilcienā 6.27" ir liriska atzīšanās mīlestībā grāmatām - visām pasaules grāmatām, neatkarīgi no to satura un vecuma. Galvenais varonis Belnēns Vemols ir cilvēks, kurš kvēli vēlas būt neievērojams un tāds pats kā visi, taču šis pats cilvēks dara kaut ko, kas neļauj palikt neievērotam. Katru rītu Belnēns vilcienā lasa tekstus no lapām, kas izrautas no lielā nezvēra nagiem. Belnēns strādā papīra pārstrādes rūpnīcā un katru dienu veic mazu noziegumu, izglābj pēdējās nezvēra nesakošļātās grāmatu lapas, lai nākamajā rītā tās ņemtu ārā no dzēšlapu starpām un skaļā balsī lasītu citiem vilciena pasažieriem. 

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču

romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.

Endrū Millers "Tīrs"

Pirmrevolūcijas Francija, 18.gadsimts, jauns inženieris Žans Batists, kura pirmais nozīmīgais darbs ir ... iztīrīt kapsētu no kauliem. Nevainīgo kapsēta tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta un sākotnēji nemaz neatradās tik tuvu cilvēku mājokļiem, bet pilsēta aug un plešas līdz iekļauj arī apjomīgās mūža mājas ar visu to smakojošo saturu. Kapi jaušami ne vien gaisā, bet arī cilvēku elpā un ēdiena smaržā, trūdošo līķu smārds ir it visur. Jāsaka, ka šis ir viens no romāniem, kas spēj radīt ne vien vizuālās, bet arī aromātu gleznas - grāmata ar smaciņu. Endrū Milleram ir izdevies saraukt manu lasītāja degunu, jo šķiet, ka kapu smārds tā vien dveš no grāmatas lapām. Neesmu lasījusi neko citu no Millera darbiem, lai varētu apgalvot, ka viņam šis vairāku dimensiju radīšanas triks ar burtiem sanāk vienmēr.

Mišels Velbeks "Pakļaušanās"

Šķiet, ka šobrīd Mišela Velbeka jaunākais romāns "Pakļaušanās" ir katra sevi cienoša intelektuāļa "must read". Ja jau tā, tad jāķeras vien bija klāt. Grūti gan būs uzrakstīt kaut ko jaunu par šo grāmatu, jo šķiet, ka pateikts jau ir viss - gan blogeru aprakstos, gan recenzijās kultūras izdevums un portālos. Darbība notiek ne pārāk tālā nākotnē, proti, 2022.gadā. Stāsts saistīts ar musulmaņu nākšanu pie varas Francijā un pārmaiņām, ko tas nes. Līdzīgi arī citur Eiropā cilvēki ir noguruši no jau ierastā. Jāsaka, ka Velbeka iztēlotajā nākotnē cilvēki ir noguruši arī no demokrātijas.

Man sacīja, ka šī autora iepazīšana jāsāk ar kādu citu viņa darbu. Jāatzīst, ka arī šim nebija ne vainas, lai saprastu ka Velbeks manai acij ir gana tīkams, lai izlasītu vēl kādu viņa darbu.

Pīters Meils "Viesnīca Pastis" & "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi"

Pītera Meila darbi sola kurkstošu vēderu un vēlmi vakariņās pagatavot ko vairāk par "kotleti vulgaris". Jau iepriekš ar lielu patiku lasīju Meila grāmatu "Gads Provansā", tamdēļ ar nepacietību ķēros klāt arī "Viesnīca Pastis", bet pēc tās ar zināmu piesardzību "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi". Kāpēc piesardzība pret otro grāmatu? Tāpēc, ka viesnīcas veidošanas stāstā biju vīlusies. Bet par visu pēc kārtas. Ievērības cienīgi mākslas darbi ir grāmatu noformējums - mazas gleznas, kas vilina pēc vizuālā baudījuma meklēt arī grāmatas iekšpusē.

Zuzanna Kubelka "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Ceļojumi, greznas viesnīcas, bagātīgi restorāni un krāšņa dzīve studentei Kitijai Valentīnai vēl vakar nerādījās ne sapņos. Jau šodien viņa satiek divreiz vecāko un apburoši šarmanto amerikāņu žurnālistu Klifordu Tečeru un viss sākas. Kaislīga mīlestība ar mokošiem atšķirtības brīžiem un spirdzinošām atkalsatikšanām. Tam visam pa vidu Kliforda sieva. "Labāk mokošas beigas, nekā bezgalīgas mocības" tāds ir Kitijas motīvs Zuzannas Kubelkas romānā "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Debora Hārknesa "Raganu atklājums"

Tagad es zinu, ko ir atklājušas ragana, bet medī vai visas pārdabiskās radības, kas vien ir uzskaitāmas - vampīri, dēmoni un burvji. Dažreiz arī man gribas, lai no pirkstu galiem spēju izšaut zilas dzirksteles, bet kādreiz vienkārši pārvērsties burvjūdenī. Man bija tā iespēja ieskatīties šīs grāmatas pirmajās piecās nodaļās vēl kamēr tā bija drukā. Bet vēlāk ar Zvaigzne ABC gādīgo meiteņu rokām savā vārda dienā es saņēmu arī visas pārējās 38 nodaļas, turklāt vēl signāleksemplāru Deboras Hārknesas darbam "Raganu atklājums"

Frederiks Beigbeders "14,99 € "

Frederika Beigbedera stāsts "14,99  € " par reklāmas pasauli ir gan interesants un "acis atverošs", gan vienmuļš. Lasīt vienlaikus ir gan grūti, gan viegli. Arī viedoklis par šo darbu veidojas gan kā par labu, gan kā par sliktu. Izplūdušas robežas, kokaīnista murgos ietērptas.

Marķīzs de Sads „Justīne. Jeb tikumības nedienas”

Šī grāmata elektroniskā formātā jau pāris gadus ceļo no viena mana datora uz nākamo un beidzot ir aizceļojusi līdz e-lasītājam. Marķīzs de Sads darbu „Justīne.  Jebtikumības nedienas” ir radījis tieši tik īpatnēju, lai tas arī mūsdienu seksuālās visatļautības laikmetā izraisītu dalītas jūtas. Romāns „Justīne. Jeb tikumības nedienas" pirmo reizi publicēts tālajā 1791. gadā (šobrīd veikalos pieejams izdevniecības "Jumava" izdotais grāmatas variants, bet to var atrast arī internetā), bet neļaujiet skaitļiem apslāpēt savu interesi par tēmu. Ievērojiet, ka tieši no Marķīza de Sada uzvārda izveidojies seksuāla rakstura novirzes „sadisms” nosaukums. Un atklāsme, kas man nebija nekas jauns, bet kādam var kļūt par dienas atziņu – „Greja 50 nokrāsas” nebūt nav pirmais erotiska rakstura darbs un arī ne pirmais, kurā apskata sado-mazo tēmu.