Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"

Kad man lūdz izvēlēties vienu grāmatu, tas ir neiespējami. Bez paskaidrojumiem, neiespējami. Taču ir iespējams nosaukt grāmatu, kas ievērojami ietekmējusi manu dzīvi. Un šī viena grāmata ir tā, kura ik reizi man ienāk prātā, ja kāds uzdod tik plaši atbildamu jautājumu - Kristiāne F. “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Christiane Vera Felscherinow - Wir Kinder vom Bahnhof Zoo).

Pirmo reizi to iepazinu nejauši ap 11 gadu vecumu. Biju izlasījusi visu interesējošo bibliotēkas bērnu grāmatu plauktos un aizklīdu uz plauktu rindu pilnīgi otrā telpas galā. Tur bija dažādas psiholoģijas grāmatas un kaut kas no pašpalīdzības literatūras. Arī plauktiņš pusaudžiem par sava ķermeņa iepazīšanu un tamlīdzīgas grāmatas, bet starp tām arī Kristiāne F. Nezinu, kas mani piesaistīja. Varbūt vārds "bērni" nosaukumā. Varbūt mani uzrunāja anotācija un tas, ka galvenā varone ir gandrīz manā vecumā.

Kopš tās reizes "Mēs, Zoo stacijas bērni" esmu izlasījusi reizes piecas un pat nopietni apsvērusi grāmatas zādzību no bibliotēkas. Nē, to es neizdarīju.

Joahims Meierhofs "Var krist arī augšup"

Pagājušā gada pavasarī lasīju vācu aktiera, režisora un rakstnieka Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) grāmatu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" (Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke). Toreiz par grāmatu uzrakstīju vien īso atsauksmi Instagram, par ko tagad mazliet žēl. Man stāsts ļoti patika un palika atmiņā uz ilgu laiku. Tāpēc, uzzinot, ka latviešu valodā Gundara Āboliņa tulkojumā iznācis vēl viens Meierhofa darbs, nekavējos to pievienot savai lasāmo grāmatu čupiņai. Arī izlasīju samērā drīz, vien ar atsauksmi slinkoju, taču sapratu, ka nedrīkstu atstāt "Var krist arī augšup" bez garāka ieskata.

Deivs Pelzers - triloģija par zēnu, kuru nesauca vārdā, kurš izdzīvoja un ieguva savu vārdu

Šoreiz vienā ierakstā par trim grāmatām, jo man tās šķiet neatraujamas cita no citas. Deivs Pelzers (Dave Pelzer) ir autors trīs grāmatām "Bērns, kuru nesauca vārdā" (A Child Called "It"), "Zēns, kas izdzīvoja" (The Lost Boy) un "Vīrietis vārdā Deivs" (A Man Named David). Latviešu valodā grāmatas iznākušas jau pasen -  2004. gadā izdoti pirmās un otrās tulkojumi, trešā tulkota 2006. gadā. Manā redzeslokā tās nonāca samērā nesen caur Ievas Strazdiņas Instagram ierakstiem. Ieva gan tālāk par pirmo daļu nelasīja un, kad grāmatklubā viņa pauda vēlmi tikt no tām vaļā, es ar skubu pieteicos. Cik gan šausmīgam jābūt stāstam, lai no visas triloģijas izlasītu tikai pirmo grāmatu?

Staņislavs Asejevs "Gaišais ceļš"

"Mēs esam ieslodzīti personīgās pieredzes šaurajā telpā, kurā tāpat pastāv bezgalība.  Nekad nespēšu savam draugam izskaidrot, ko jūtu šajā brīdī, un viņš pat man nespēs aprakstīt savu Izolācijas pieredzi, kaut abi esam atradušies vienā kamerā. Mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, bet ikviena šeit pārdzīvota emocija ir veselas vārdnīcas vērta". /167.lpp./

Ukrainai nu jau gandrīz gadu pievērsts daudz uzmanības ne tikai ikvakara ziņu raidījumos, bet arī literatūrā. Augustā latviešu valodā izdots ukraiņu žurnālista Staņislava Asejeva pieredzes stāsts no koncentrācijas nometnes "Gaišais ceļš". Un ceļš autoram ne pa visam nav bijis gaišs, grāmatas nosaukums ir ieslodzījum, spīdzināšanu un necilvēcības vietas adrese - Doņecka, Gaišais ceļš 3. Turpat aiz betona sienas pavisam parasti cilvēki gaida trolejbusu.

"Divdesmit astoņos gados man trīs rokas kā vecam vīram, un līdz ar mani sēž cilvēki, kuri mēneša laikā nosirmojuši. Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." /144.lpp./

Aivars Kļavis "Avota laiks"

Nedaudz bažījos, vai grāmata "Avota laiks" būs man un manam vecumam. Sākotnēji domāju, ka žurnāla "Avots" galvenais redaktors Aivars Kļavis sarakstījis melanholisku atmiņu stāstu, kas drīzāk paredzēts kādreizējiem žurnāla lasītājiem un savu paša rēķinu noslēgšanai ar pagātni. Taču tā nebūt nav! Rēķinu noslēgšanai gan varbūt tā grāmata ir, bet tā noteikti ir arī grāmata jaunajiem, kuri "Avota" izdošanu paši nav pieredzējuši vai piedzimuši aptuveni līdz ar paša žurnāla rašanos. Caur šo darbu devos aizraujošā ceļojumā uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, pie divdesmit un trīsdesmit gadus veciem cilvēkiem, kuri ticēja, kuriem vairs nebija autoritāšu un bija liela aizrautība. Kļavja grāmatā aprakstīts ne tikai žurnāls un tā dzīve, bet arī literāti, kuri toreiz pieredzēja sava radošuma sākumu. Tie ir cilvēki, kuru grāmatas šodien lasām jau kā pieredzējušu rakstnieku un publicistu veikumu - Rudīte Kalpiņa, Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Gundega Repše, Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs. Starp tulkotājiem, piemēram, Laima Žihare un Silvija Brice. Cilvēki leģendas mūsdienu literatūrā! Daži paši vairs nav starp mums, bet viņu darbi ir dzīvi. Jaunākam lasītājam noderīgi būs iestāžu un organizāciju nosaukumi un īsie apraksti grāmatas beigās. 

Anita Bormane "Kā var aizmirst..."

Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.

Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna. 

Frederiks Beigbeders "14,99 € "

Frederika Beigbedera stāsts "14,99  € " par reklāmas pasauli ir gan interesants un "acis atverošs", gan vienmuļš. Lasīt vienlaikus ir gan grūti, gan viegli. Arī viedoklis par šo darbu veidojas gan kā par labu, gan kā par sliktu. Izplūdušas robežas, kokaīnista murgos ietērptas.