Taņa Maļarčuka "Nejauša brīnuma biogrāfija"

Taņa Maļarčuka (Таня Малярчук) ir ukraiņu rakstniece, dzimusi Ukrainas rietumos – Ivanofrankivskā. Viņas romāns "Nejauša brīnuma biogrāfija" (Біографія випадкового чуда), kas latviešu valodā izdots Māras Poļakovas tulkojumā apgādā “Jānis Roze”, ir ļoti trāpīgs laikmeta gara atspoguļojums. Darbība norisinās vēlīnajos padomju un agrīnajos postpadomju gados. Tas bija laiks, kad inteliģenti, filozofi, mācībspēki un mākslinieki kļūst par tirgotājiem, bet pēc tirgus slēgšanas lok pašdzīto, rāpjas no paletēm būvētās skatuvēs skandēt dzeju.

Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa"

“Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.” /71.lpp./

Karš Ukrainā noris jau kopš 2014.gada, kad Krievija iebruka Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Kopš tā laika kara āva ir turpinājusi šķaidīt likteņus savā ceļā. Literārā pasaule neklusē - ukraiņu rakstnieki skaļi stāsta par noziegumiem pret Ukrainu un arī latviešu valodā lasošie sadzird ukraiņu balsis, kuras mums nodod vairāki dedzīgi tulkotāji. Ukraiņu autore Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda, ar savu debijas romānu "Meitiņa" (Доця) sniedz ieskatu 2014. gadā un sākotnējā neticībā, ka apkārt notiekošais haoss nav ļauns murgs. Tā ir īstenība. Cilvēki, kuri vakar bija tavi draugi, šodien ir noticējuši... KAM? Kam gan viņi ir noticējuši, ka ikdiena Doņecka var pārvērsties tik šaušalīgā ellē?

Staņislavs Asejevs "Gaišais ceļš"

"Mēs esam ieslodzīti personīgās pieredzes šaurajā telpā, kurā tāpat pastāv bezgalība.  Nekad nespēšu savam draugam izskaidrot, ko jūtu šajā brīdī, un viņš pat man nespēs aprakstīt savu Izolācijas pieredzi, kaut abi esam atradušies vienā kamerā. Mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, bet ikviena šeit pārdzīvota emocija ir veselas vārdnīcas vērta". /167.lpp./

Ukrainai nu jau gandrīz gadu pievērsts daudz uzmanības ne tikai ikvakara ziņu raidījumos, bet arī literatūrā. Augustā latviešu valodā izdots ukraiņu žurnālista Staņislava Asejeva pieredzes stāsts no koncentrācijas nometnes "Gaišais ceļš". Un ceļš autoram ne pa visam nav bijis gaišs, grāmatas nosaukums ir ieslodzījum, spīdzināšanu un necilvēcības vietas adrese - Doņecka, Gaišais ceļš 3. Turpat aiz betona sienas pavisam parasti cilvēki gaida trolejbusu.

"Divdesmit astoņos gados man trīs rokas kā vecam vīram, un līdz ar mani sēž cilvēki, kuri mēneša laikā nosirmojuši. Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." /144.lpp./

Taņa Postavna "Kad es biju lapsa"

Ir bērnu grāmatas, kas dīvainā kārtā vairāk paķer bērnu manī nekā manu dēlu. Tā sanācis ar ukraiņu autores Taņas Postavnas debijas grāmatu "Kad es biju lapsa". Viņas teksts Māras Poļakovas pārcēlumā ir bauda dvēselei, barība līdzjūtībai. Taču pirms vēl tiku pie sirdi aizkustinošā stāsta, mani uzrunāja Marijas Fojas ilustrācijas, rūsganā krāsu gamma. Te bērnības brīnumu rudmatainajai meitenei visiem spēkiem cenšas saglabāt vectēvs un vecmamma. Taču arī viņi nav mūžīgi. Un te es mazliet nobirdināju asariņu otro reizi. Pirmā bija, tā, kad sapratu, kāpēc meitene dzīvo ar vecvecākiem.