“Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.” /71.lpp./
Karš Ukrainā noris jau kopš 2014.gada, kad Krievija iebruka Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Kopš tā laika kara āva ir turpinājusi šķaidīt likteņus savā ceļā. Literārā pasaule neklusē - ukraiņu rakstnieki skaļi stāsta par noziegumiem pret Ukrainu un arī latviešu valodā lasošie sadzird ukraiņu balsis, kuras mums nodod vairāki dedzīgi tulkotāji. Ukraiņu autore Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda, ar savu debijas romānu "Meitiņa" (Доця) sniedz ieskatu 2014. gadā un sākotnējā neticībā, ka apkārt notiekošais haoss nav ļauns murgs. Tā ir īstenība. Cilvēki, kuri vakar bija tavi draugi, šodien ir noticējuši... KAM? Kam gan viņi ir noticējuši, ka ikdiena Doņecka var pārvērsties tik šaušalīgā ellē?
“Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājuma laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir – atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī. Ķerstot vēju, nostāties uz zemes. Sajust, kā asinīs mostas dziļais, mūžsenais, noglabātais un instinktu līmenī slēptais. Kā tas ir – pieiet klāt un iespļaut ellē, skaidri zinot, ka nekas ļauns tev nenotiks. Jo taisnība ir tavā pusē. Jo dzimta un saknes ir tavā pusē. Jo tavi mirušie ir tavā pusē, un tavi nedzimušie arī tepat, uz labā pleca.” /75. – 76.lpp./
Šī grāmata 2022. gadā saņēma nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata”, vēlāk ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirts arī Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā - Tarasa Ševčenko prēmija.
Tamāras Horihas Zerņas radītā stāsta galvenā varone un viņas līdzgaitnieki ir kā supervaroņi, ar kuriem ik dienas notiek neticamais un pārbaudījumi veļas virsū viens pēc otra, taču arī izglābšanās un izgrozīšanās seko cita citai. Kā gan tas iespējams ar vienu cilvēku? Nekā. Taču pilnīgi ticams ir tas, ka viens drosmīgs cilvēks var ar tik lielu jaudu ieķerties savā zemē un ukraiņu tiesībās uz savu brīvību.
Šis ir dokumentāls stāsts, kurā zem viena literārā varoņa apkopotas vairāku reālu varoņu, arī autores pašas, pieredzes. Jaunā sieviete, Elfs, galvenais romāna literārais tēls bija ideālā pozīcijā, lai piedalītos pretošanās kustībā, partizānu karā – bez vīra un bērniem, neuzkrītoša, bet sīksta, ar tehnisku domāšanu un pārzina savu pilsētu kā pašas kabatu. Vairāku cilvēku pieredzētā apkopojums zem dažiem literārajiem tēliem šo tekstu padara īpaši intensīvu, spraigu un neļauj nolikt to malā, baidoties jau nākamajā lapā zaudēt kādu no jau iemīlētajiem varoņiem. Tas ir spriedzes pilns stāsts, kas laiku pa laikam atšķaidīts ar drusciņu melnā humora un sentimenta. Gluži kā dzīvē, vai ne?
Lasītājs tver katru bīstamību ar trīcošu sirdi un katru atrisinājumu sagaida ar atvieglojuma pilnu atslābumu. Taču skaidrs, ka atslābums ir tikai uz īsu mirkli, Krievijas karš Ukrainā nav beidzies arī 2024. gadā. Tamāra Horihas Zerņas stāsts ļoti iespaidīgi un atklāti parāda mazu daļiņu no tām šausmām, kurām Ukrainas iedzīvotāji iet cauri jau desmit gadus, ierakumos notiekošajam, civiliedzīvotāju ciešanām un sparam iesaistīties cīņā par savu brīvību. Kad esi zaudējis visu mantisko un taustāmo, kad atņemta ir cieņa un gods, ir vajadzīgs milzīgs spēks piecelties un atrast savai esamībai lietderību un jēgu. Un dažreiz šī jēga atrodama arī centienos dzīvot normālu dzīvi, apliet telpaugus dzīvoklī, iestādīt kādu puķi dobē zem loga, konservēt tomātus un sautēt kāpostu tīteņus.
“Karš ir slēgts vīriešu klubs, tikai nezin kāpēc rikošetā trāpa sievietēm.” /191.lpp./
Tamāra Horiha Zerņa bija tulkotāja un arī viņas dzīvi mainīja karš, cita starpā liekot pievērsties literatūrai, izpaust plašāk tos stāstus, ko nedrīkst noklusēt. Arī viņa kļuva par brīvprātīgo armijas palīdzi, kad Doņeckā sākās karš. Arī viņa kabatā esot turējusi rokas granātu. Nokļūt tā dēvēto separātistu gūstā būtu lēnas, mokpilnas beigas, taču, īstajā brīdī izmantojot granātu, šīs ilgās mokas var sev aiztaupīt un paķert līdzi arī pārīti ļaundaru. Literārais žurnāls Punctum piedāvā izlasīt vairākus fragmentus no grāmatas, ko 2020. gadā izdeva apgāds Dienas Grāmata. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Kā vienmēr, tulkotājas vārds ir apliecinājums baudāmam tekstam.
Ja neesat vēl lasījuši, iesaku arī žurnālista Staņislava Asejeva patieso stāstu "Gaišais ceļš" par gūstu vietā, ko var nosaukt tikai par elli, ne cietumu. Staņislavs aizstāv Ukrainas brīvību cīņās pret krieviem, taču šobrīd viņš ir slimnīcā, bet jau gatavojas atgriezties frontē. Nesenā krievu uzbrukumā iznīcināts viņa un biedru ekipējums, tāpēc Staņislavs Asejevs līdz palīdzību jauna iegādei un aicina ziedot caur PayPal: payment@jif.fund
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru