Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.

Šoreiz grāmatas galvenā sižetiskā līnija nav centrēta ap bērniem un nav saistīta ar kādu mūsdienām plašai sabiedrībai raksturīgu problēmu. Iepriekš lasītajā grāmatā "Bērni ir karaļi" tika aktualizēta soctīklu, realitātes šovu un influenceru problemātika, romāns "No un es" runāja par bērniem bezpajumtniekiem, savukārt "Lojalitātes" bija stāsts par atkarībām ģimenē un bērna beznosacījumu mīlestību. Šoreiz Delfīne de Vigāna pievēršas literārā autora mokām jauna darba radīšanā un runā pirmajā personā. Tiesa arī šajā grāmatā autore paliek uzticīga tematam par traumām, ko bērniem ar savu rīcību rada vecāki/pieaugušie. Bērnības pārdzīvojumi caurvij pieaugušo attieksmes un paskaidro emocionālās reakcijas.

Vēl viens temats, kas ieskanas šajā romānā, ir tā dēvētā "tukšā ligzda". Kad bērni izauguši un pamet mājas, pat iepriekš diezgan pašpietiekamai sievietei ir jāmācās pierast pie jauniegūtā klusuma. Pazūd visas iepriekš izveidotās ar bērniem saistītās rutīnas un jāprot aizpildīt tās ar jaunām. Protams, bērnu aiziešana dzīvē ir arī lielisks attaisnojums, kad meklē iemeslus savai bezdarbībai.

Vairākas atsauces uz de Vigānas iepriekš tapušām grāmatām, to rakstīšanas gaitu vai pat iecerēto ideju neizdošanos lasītāju ievilina tīklā un pārdomās par to, ka šī grāmata tiešām ir balstīta patiesos notikumos. Un es spēju pēc dažiem teikumiem atpazīt vien tās grāmatas, ko esmu lasījusi latviešu valodā. Pieļauju, ka autore tā vai citādi romānā "Balstīts patiesos notikumos" ir atsaukusies uz visiem saviem literārajiem darbiem. Patiesībā interesanti, ka šajā grāmatā viņa atklājusi savu nākotnes romānu ieceres un iestrādnes. Latviešu valodā lasošais de Vigānas romānus saņem jauktā izdošanas secībā. "Balstīts patiesos notikumos" franču valodā izdots 2015. gadā, bet tekstā viņa spēcīgi iezīmē, piemēram, 2020. gadā izdoto "Bērni ir karaļi" tematiku par televīzijas šoviem.

Šis romāns risina rakstniekiem aktuālus jautājumus, parāda rakstīšanas aizkulises, atklāj procesu un arī to, kas notiek pēc tam. Galu galā jauna grāmata sākas vēl ilgi pirms autors apsēdies pie baltas lapas. Romāna galvenajai varonei ir radošā krīze un tās laikā uzrodas pilnīgi jauna draudzene L. Jau ar pirmajiem teikumiem manā galvā atbalsojas Stīvena Kinga “Mizerija” un patiesi uz grāmatas beigām vienu daļu pat ievada citāts no “Mizerijas”. De Vigāna arī atsaucas uz daudziem citiem literārajiem darbiem, šķiet norādot, ka autors savā daiļradē iespaidojas ne tikai no savas dzīves, bet arī no paša lasītā.

Ar L. Delfīne iesaistās kaismīgākās un mierīgākās diskusijās par patiesību literatūrā. Jaunā draudzene uzstāj, ka lasītāji ir noguruši no meliem, izdomājumiem lielāku pārdošanas rādītāju veicināšanai. Lasītājam vajadzīga patiesība un tā ir galvenā literatūras jēga! Savukārt Delfīne oponē, ka literatūrā aprakstītā realitāte nav precīzi atspoguļojama un tā vienmēr paliks stāsts. Tiku prasmīgi izvazāta aiz deguna un man tā arī palika neatbildēts jautājums - vai L. bija īsta vai tikai galvenās varones iedomu auglis, psihotiska krīzes izpausme? Delfīne de Vigāna aizvien ir viena no manām top autorēm.