Emīlija Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”

Emīlija Henrija (Emily Henry) šobrīd tiek dēvēta par mūsdienu populārākās romantiskās literatūras autori. Nav brīnums, jo Emīlija Henrija ir atelpa no ikdienas! Viņas romānos ir pretstati, stīvums un dzirkstis, košas brīvdienas un rāma ikdiena, asaras un smiekli, draugi un mīļākie, draugi, kuri beigās kļūst par mīļākajiem. Un šis pēdējais apgalvojums nav nekāds sižeta maiteklis. Ir pilnīgi skaidrs jau no pirmajām lappusēm, ka abi galvenie tēli beigās attapsies kaislīgā seksa ainā, kas izvērtīsies emocionāli un fiziski karsta, ilgi aizturētās seksuālās spriedzes dēļ. Emīlija Henrija un “Tie, ko satiekam brīvdienās” (People We Meet on Vacation) ir patiesas brīvdienas arī lasītājam, šī grāmata ir atpūta, nevis smadzeņu rēbuss.

Divi labākie draugi Alekss un Popija ir absolūti dažādi cilvēki, kuru draudzība ir visnotaļ ar loģiku neizskaidrojama. Taču viņi pievelkas viens otram tieši šīs dažādības rosināti. Alekss māca literatūru skolā, ir stīvs, pareizs un varētu šķist pat garlaicīgs. Taču Popijas klātbūtnē viņā atveras muļķīguma dzirksts un aušība. Popija ir hipiju/čigānu sajaukuma tabors bez bremzēm. Alekss pēc studijām atgriezies viņu abu dzimtajā pilsētiņā Ohaio štatā, bet Popija no tās bēg kā no uguns un izvēlējusies iejukt Ņujorkas spozmē. Un, ak, vai, viņus abus šādus padarījušas bērnības traumatiskās pieredzes un ģimenes īpatnības. Kopš augstskolas laikiem Alekss un Popija ik vasaru dodas kopīgā ceļojumā līdz tai vienai reizei Horvātijā, pēc kuras abi vairs nesarunājas.

Kas gan bija šis mistiskais notikums Horvātijā, nav grūti uzminēt. Bet priekšā tomēr neteikšu. Visu laiku lasīju un domāju – kad tad viņi beidzot sapratīs, ka ir viens otram īstie? Kad viņi ļausies tām dzirkstelēm un metīsies kaislīgā “pērtiķu dejā”? Un tu, lasītājs, besies, ka viņi ir tādi bremzes. Gribi iespert pa pakaļu. Vienlaikus norāj sevi, ka patiesa un atvērta draudzība ir liela vērtība, kuru dažreiz labāk nesabojāt ar neveiklām seksuālām pieredzēm.

Līdz fināla uguņošanai un pēdējam, šķietami nepārvaramajam, sarežģījumam lasītājs tiek vests pa apkārtceļiem. Pamīšus mēs esam te, šajā vasarā, šajā liktenīgajā vasaras ceļojumā, kuram jālabo visas iepriekšējās neizdošanās. Un tad tiekam pārmesti atpakaļ pagātnē, brīvdienās pirms 11, tad 10, deviņiem un tā tālāk gadiem. Šādi autore mums dod iespēju iepazīt abu galveno tēlu dziļākās straumes, kas viņus veidojušas, izveidot emocionālu saikni, runāt ar tēliem balsī, mazliet pastrostēt viņus un paskubināt. Starp citu, cik interesanti, ka Henrija atsaucas uz citiem savas grāmatas “Pludmales romāns” tēliem.

Beigās es tomēr sapratu, kāpēc Popija un Alekss viens otram tuvojas tik lēni! Lai arī viņi ir pretpoli, tomēr lielā mērā arī ļoti līdzīgi. Tāpēc sākumā viņi kā divi magnēta vienādie lādējumi viens otru tur mazliet atstatus un tad ļaujas savai būtībai atmet lieko un “klakš!” salīp kopā kā magnētiņa pluss un mīnuss!

Manuprāt, noderīgi zināt, ka visas izdevniecības “Evita” grāmatas iegādājamas arī elektroniskā formātā. Tas gadījumam, ja brīvdienās vieglāk paķert e-grāmatu vai četras, jo vairāk par pāris dienām katram romānam atvēlēt nevajadzēs. Atvaļinājums tomēr ir garš un paredzēts smadzeņu atslodzei. Lūk, tieši “Evitas” grāmatas būs īstās šim nolūkam! Šobrīd latviešu valodā izdoti divi Emīlijas Henrijas darbi – “Pludmales romāns” un “Tie, ko satiekam brīvdienās” un nu jau arī divi Lisas Kejas Adamsas – “Romantiķu grāmatu klubs” un jaunākais turpinājums - “Romantiķu slepenā misija”. Šīs grāmatas būs vislabākie pavadoņi karstā laika siestai šūpuļtīklā koku pavēnī. Izlasījusi līdz šim neesmu vēl tikai jaunāko romantiķu grāmatu kluba turpinājumu. Biju pati par sevi pārsteigta, ka par abām pārējām lasītajām dzīves steigā neesmu paspējusi neko uzrakstīt.