Franču modernista Žana Ženē (Jean Genet, 1910–1986) autobiogrāfiskais darbs “Zagļa dienasgrāmata” (Journal du voleur) bija patiesi franciska literatūra visās tās izpausmēs. Ne katram tā ies pie sirds, ne katrs to pieņems un gribēs saprast. Un ne katram tas arī jādara. Sākumā bija ļoti grūti ielasīties, stāstījums šķita saraustīts, lēkājošs, daudz tēlu, ar kuriem tā īsti lasītājs netiek iepazīstināts. Taču kādā brīdī tā lieta aizgāja un bija grūti atrauties. Šo darbu parasti raksturojot kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors esot vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.
“Trepēs, kas veda uz policijas šefa kabinetu, bija tumšs. Kāpjot pa tām, man pēkšņi radās ideja nolikt ieroci uz pakāpiena. Izlikos paklūpam, noliecos un noliku ieroci stūrī pie sienas. Nopratināšanas laikā [..] trīcēju bailēs, ka mana viltība tiks atklāta. Tajā brīdī es jutu trauksmaino prieku, tik trauslu kā putekšņi lazdas ziedos, izbēguša slepkavas zeltīto rīta prieku. Lai arī es nevarēju pastrādāt šo noziegumu, mani vismaz maigi apspīdēja tā atblāzma.” /93.-94. lpp./
Ženē šajā “Zagļa dienasgrāmatā” maina savu vārdu un variē ar savu personību, viņš ir zaglis un bezpajumtnieks, klaidonis, homoseksuālists un transvestīts. Viņš kā savu cauro kabatu pazīst cietumus Spānijā, Francijā, Čehoslovākijā, Polijā un kur tik vēl ne, un vai ikkatrā viņam ir savs uzticamu paziņu un biedru pulciņš. Taču disonējoši izcelsmei un pieredzei, viņš prot skaisti lietot valodu.
Sākotnēji prāts pretojas šādai disonansei un tieši tas traucē lasīšanu, apšaubot aprakstītā patiesumu, domājot par neiespējamību. Taču šī grāmata ir vārdu glezna, prātam jānoņem važas un jāļaujas plūdumam. Noziegums šim varonim ir seksuāls akts un bauda. Viņš mīl un apraksta savas mīlestības un lasītāja priekšā izgriež sevi uz āru. Kad saproti to, tad lasi stāstu kā romānu, kā dvēselisku veltījumu marginālajam un nesaprastajam, parasti apslēptajam un skaļi neapspriestajam.
Teksts brīžiem ir juceklīgs, lēkā laikos, starp personāžiem Žano dzīvē, starp notikumiem. Taču šādai fragmentācijai ir attaisnojums – dienasgrāmata daļēji tapusi no dažādām piezīmēm, kas laika gaitā izkaisījušās un salasītas atpakaļ. Vienlaikus šī daudzgabalainība ir arī spilgta modernisma izpausme literatūrā.
Arī modernisma literatūrai raksturīgā sacelšanās pret 19. gadsimta otrajā pusē dominējošo pozitīvismu, racionālismu un sabiedriskajām normām Ženē kā zagļa dienasgrāmatā izpaužas pilnā mērā. Viņš vēršas pret pieklājīgo, pieņemto un aizspriedumiem, pret veselumu un vienotību. Ženē liek satikties autsaideriem, margināļiem, sabiedrības padibenēm, zemiskiem noziedzniekiem, narkodīleriem un slepkavām ar elitāras sabiedrības pārstāvjiem, izglītotajiem un kulturālajiem. Viņš padara neglītos daiļus, taču tas jāredz ar sirdi.
“Kad kautrības plīvurs ir nomests, kad kaunums ir parādīts, es, vaigiem svilstot, iepazīstu vajadzību noslēpties vai nomirt, taču es ticu, ka, stājoties pretim šīm mokošajām grūtībām un cīņā ar tām nezaudējot līdzsvaru, es caur piedauzību iepazīšu dīvainu skaistumu.” /144.lpp./
“Zagļa dienasgrāmata” pirmo reizi izdota 1948. gadā vien 410 eksemplāros, bez norādīta izdevēja un Francijā izplatīta slepus no rokas rokā. Jau gadu vēlāk grāmata nākusi klajā ar izdevniecības norādi, bet ar paša autora veiktu cenzūru. Latviešu valodā lasītājs saņem vēl necenzēto darbu ar norādēm, kas bijis izgriezts. Zināmā mērā šī grāmata ir pornogrāfija pat mūsdienu liberālā lasītāja acīm. Lasiet uz savu atbildību, bet negānieties pēc tam par savu izvēli.
“Lisjēns gāja man līdzās. No dzīvām būtnēm man vienmēr piederēja tikai skaisti daikti, to sakne nogrimusi tumšā biezoknī. Es tīksminājos par vairākiem, es tos gribēju visā to spēkā un mirdzumā. Es lepojos ar šiem augiem. Mana degsme panāca, ka to īpašnieks pats nobrīnījās par to neparasto daili. Tomēr ar noslēpumainu un stingru pamatu tie palika pievienoti vīrietim, tie bija viņa pamatzars: viņam tie piederēja vairāk nekā man. Tie bija viņam. Ap Lisjēnu dūca dažas mušas. Es domās tās aizgainīju ar roku. Šis augs piederēs man.” /121.lpp./
Manā prātā nemitīgi vilkās paralēles un līdzības ar iepriekš lasīto Kaspara Aleksandra Irbes “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927 – 1949". Žana Ženē grāmata ir dzejisks memuārs, kas vienlaikus ir skarbi atklāts, smirdošs kā renstele un neizskaistināts. Absolūti pretstati, vai ne? Taču Ženē patiesi ir pretstatu meistars un pat šķietami visdubļainākos un zemiskākos mirkļus, seksuālo aktu atkailinātību, es caur autora valodu baudīju kā krāšņu gleznu. Protams, nevar noliegt šajā arī tulkotāja veikumu. Tulkojums no franču valodas ir tulkotāja Nairi Balian darbs.
.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru