Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

“Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to, ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas.” /201. lpp./

Brīnišķīga ir šī jaunā pasaule 632. gadā pēc Forda, kurā visi pieder visiem, visi ir laimīgi, cilvēki top mākslīgās apaugļošanas procesā un uzreiz rūpnieciska apjoma partijās, aug uz konveijera pudelēs un tiek ideoloģiski apstrādāti jau no apaugļošanas brīža. Dieva vietā stājies Fords. Šajā brīnišķīgajā jaunajā pasaulē cilvēki ir iedalīti kastās atbilstoši viņiem paredzētajam nodarbošanās veidam un ideoloģiskā apstrāde tiek pielāgota atbilstoši tirgus un patēriņa vajadzībām. Ja nu gadījumā kas aptumšo tavu laimi, palīdzēs kāda druska somas.

Ak, šī brīnišķīgā jaunā pasaule ir Oldesa Hakslija iedomu auglis un labi, ka tā! Britu rakstnieka Oldesa Hakslija (Aldous Huxley) antiutopiskais romāns “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (Brave New World) izdots 1932. gadā un līdz ar Džordža Orvela “1984” tiek saukts par slavenāko 20. gadsimta antiutopiju. Latvijas lasītājiem Hakslija romāns pieejams 1993. gadā izdevniecībā “Atēna” izdotā versijā ar pavērtām seifa durvīm un tajā redzamām grāmatām uz vāka, un ir jaunākais 2023. gada Zvaigzne ABC izdevums, ko lasīju es.

“Īsta laime vienmēr izskatās diezgan amorāla salīdzinājumā ar pārmērīgu postu. Un, bez šaubām, stabilitāte neizskatās ne tuvu tik iespaidīgi kā nestabilitāte. Un apmierinātai dzīvei nepiemīt ne nieka no spožuma, kāds apmirs dedzīgu kauju pret likstām, ne nieka no krāsainības, kāda rotā cīņu pret kārdinājumu, ne nieka no kaisles vai šaubu liktenīgajām vētrām. Laime nekad neizskatās grandioza.” /202.lpp./

Šajā antiutopiskajā pasaulē cilvēkiem dota brīvība izvēlēties un uzņemties atbildību neizbēgami novestu pie tā, ka cilvēks nedarīs, neizvēlēsies un neuzņemsies atbildību. Tāpēc brīvība ir ierobežota caur baudu. Zinātnei te ļauj nodarboties vienīgi ar vissteidzamākajām tagadnes problēmām. Progress tiek slavēts un bremzēts vienlaikus. Patiesības un skaistuma vietā galvenā loma piešķirta ērtībām un laimei, kas tiek motivētas masu produkcijas stimulācijai.

Dzīve jaunajā pasaulē ir bērnišķīgi vienkārša ar precīzi dozētu darba apjomu, kam seko neierobežotas izklaides iespējas. Jā, darba diena varētu būt īsāka, bet cilvēks tad nekļūtu laimīgāks. Tas jau ir izpētīts - ir cietsirdīgi uzvelt cilvēkiem pārmēru lielu brīvā laika nastu. Jā, dažs labs darbs tiek radīts, lai mākslīgi stimulētu vajadzību. Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē panāk, ka cilvēki ienīst vientulību un viņu dzīvi veido tā, lai viņiem būtu gandrīz neiespējami justies vientuļiem. Jauna pasaules kārtība, līdzi nes arī jaunu morāli.

“Viena no drauga galvenajām funkcijām ir paciest (vieglākā un simboliskā formā) to sodu, ko mēs vēlētos piespriest saviem ienaidniekiem, bet nespējam.” /164.lpp./

Amerikāņu uzņēmējs Henrijs Fords tiek uzskatīts par konveijera ražošanas tēvu, viņš palīdzēja ieviest un pilnveidot automobiļu montāžas konveijeru, kurā katrs kompānijas darbinieks veica konkrētas darbības, nevis pavadīja ražošanas procesu no sākuma līdz beigām. Hakslijs savu laikabiedru ir lieliski iespēlējis romāna pamata domā – pat cilvēks tiek ražots masveidā uz konveijera. Fords dieva vietā! Slavenā Ford T modeļa burta veidols aizvieto Dieva svētās trīsvienības krustu. Revolūcija optimizācijā, revolūcija filozofijā, zinātnē un reliģijā! Un, protams, labākajās žanra tradīcijās jābūt arī salīdzinājumam. Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē aizvien ir arī Mežoņu rezervāts, kur indiāņi dzīvo vēl pēc vecajām paražām. Cilvēku kontrole Hakslija iedomātajā pasaulē notiek caur baudu un pozitīvajiem stimuliem, kas gan iespējama viņus ieprogrammējot jeb apstrādājot jau no radīšanas brīža. Un ir arī cilvēki, kuri nav īsti pakļāvušies apstrādei. 

“Simt atkārtojumu trīs naktis nedēļā četrus gadus, domāja Bernards Markss, hipnopēdijas speciālists. Sešdesmit dvi tūkstoši četrsimt atkārtojumu rada vienu patiesību. Idioti!” /47.lpp./

Taču noslēgumā prāts nes apdomāt - vai gan es gribētu dzīvot pasaulē, brīnišķīgā jaunā pasaulē, kurā grāmatas un ziedi ir netikums? Vai gribam dzīvot pasaulē, kur “prīmulām un ainavām ir viens liels trūkums – tās ir bez maksas”? Pasaulē, kur dabas mīlestība nedod darbu rūpnīcām, un tieši tas stāv pāri visam? Vai mēs vēlētos dzīvot pasaulē, kurā māte, tēvs un dzīvdzemdēšana ir netikums? Vai gribētu cilvēka radīšanu padarīt automatizētu un konveijerizētu, uzreiz ražojot masveidā, lai šo cilvēku radītu tikai utilitāriem mērķiem? Man šī pasaule, kurā visi vienmēr šķiet laimīgi, nemaz nešķiet tik brīnišķīga. Es labāk palikšu pie iesīkstējušām vērtībām. Grāmata ir lieliska, kā 1932. gada, tā 2024. gada lasītājam. Iesaku!