Kirana Milvuda Hārgreiva un Toms de Frestons “Džūlija un haizivs”

Godalgotā britu autore Kirana Milvuda Hārgreiva latviešu valodā lasošajiem vēl nebija zināma, pērn vasarā izdota pirmā latviešu valodā tulkotā viņas grāmata “Džūlija un haizivs”. Kopskaitā gan tas ir septītais autores darbs bērniem. Brīnišķīgo lirisko ģimenes stāstu ilustrējis autores vīrs mākslinieks Toms de Frestons. Tas ir viņu abu pirmais kopdarbs. Un vizuāli šī grāmata ir ārkārtīgi uzteicama - melns, balts, dzeltens. Teksta un ilustrāciju aizpildītās lappuses mijas ar puscaurspīdīga atšķirīga papīra lapām, kas aiz tām paslēptās ilustrācijas papildina ar nedaudz noslēpuma, gluži kā stāsts stāstā. 

“Džūlija un haizivs” iekļauta lasīšanas izaicinājumā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kategorijā lasītājiem no 11 gadu vecuma. Tāpēc mani neizbrīna, ka šis mākslas darbs grāmatas vākos bibliotēkas plauktā uzrunāja tieši mani, bet dēls pirmklasnieks pagāja tai garām kā nebijušai.

Džūlijas mamma ir aizrautīga jūras bioloģe pētniece, šajā vasarā viņa pievērsusies kādam personīgi nozīmīgam projektam. Viņa meklē mītisko ārkārtīgi lēno un seno Grenlandes haizivi, lai tā palīdzētu atrisināt laika plūduma noslēpumu. Savukārt Džūlijas tētis nosūtīts salabot kādu bāku uz nomaļas salas Šetlendu arhipelāgā un tā šķiet ideāli piemērota vieta arī mammas pētnieciskajam darbam. Taču Džūlijai tas viss nozīmē uz visu vasaru pamest draugus un ierasto vidi, un vienlaikus sastapties ar savas ģimenes noslēpumiem. Taču meitene salas publiskajā veļas mazgātavā, kas vienlaikus ir arī bibliotēka, iepazīstas ar Kinu un cenšas laipot pa draudzības taku.

Jau pēc grāmatas izlasīšanas uzmeklēju informāciju par Grenlandes haizivīm un patiešām pētījumi, izmantojot radiooglekļa datēšanu, veikti. Ar šo metodi aplūkots oglekļa līmenis haizivju acu lēcās un noskaidrots to aptuvenais vecums, kas lēšams vairākos simtos gadu.

Šī grāmata ir poētisks stāsts ar ļoti plašu tematisko loku. Stāstā lasāms par dabas aizsardzību, globālo sasilšanu, par zinātnieku nemitīgo cīņu pēc finansējuma savai pētniecībai, par zvaigznēm debesīs, ģimeni, dažādību sabiedrībā, par pretinieka vājās vietas atrašanu, ticību sapnim un mērķim, galu galā arī par psihiskajām saslimšanām. Man nav ne jausmas, cik no tā visa spēj nolasīt un izprast bērns 11 gadu vecumā. Manuprāt, ir jāspēj lasīt starp rindām ar pieaugušam cilvēkam esošām fona zināšanām, lai uztvertu atsevišķas stāsta nianses. Autore neizliek pilnīgi visu kā uz delnas, nenodarbojas ar sīku skaidrošanu. Vienlaikus tas rada arī zināmu pasakas noskaņu, kas savukārt var ievilkt savās važās lasītāju bērnu. Stāsts ir ļoti komplekss, bet arī īstajā dzīvē nekas nav vienkārši tā, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā, un ne viss tiek nosaukts vārdā.

Mani personīgi laikam visvairāk aizķēra, kā Džūlijas vecāki katrs savā aizrautībā cenšas atrast arī līdzsvaru kopā būšanai un pilnvērtīgam laikam ar meitu. Lai arī varētu šķist, ka pusaudzis jau ir diezgan patstāvīga ģimeniskā vienība, laiks un sarunas kopā aizvien ir svarīgas. Pusaudzis nav pieaugušais un nevienam bērnam nav “jāglābj” savi vecāki. Vienlaikus mūsu katra iekšējā pasaule ir kā kosmoss, ko nekad nav iespējams izpētīt un izprast līdz galam, pat, ja mums ir kopīgs DNS.

Kopumā stāsts ir aizraujošs un viens otrs negaidīts sižeta pavērsiens neļauj to nolikt malā. Taču šī grāmata gan vizuāli, gan tekstā ir baudāma māksla, ne ātri aprijams pusfabrikāts. Šī ir tā, ko sauc par kvalitatīvo literatūru. Pieņemu, ka šo tekstu varētu lasīt vairākkārt dažādos vecuma posmos un katru reizi gūt kādu jaunatklājuma prieku, ko dotu paša pieredzes uzslāņojums izpratnei. Žēl, ka es vairs nevaru atgriezties savā pusaudža prātā, lai izlasītu šo grāmatu tad un vēlreiz arī tagad.

No angļu valodas tulkojusi Renāte Punka. Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu,