Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā.
Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan citur, kur tā izdota tulkota.
"Klārai iešāvās prātā trešā hipotēze: šī sieviete nav ne upuris, ne bende, viņa pieder savam laikmetam. Laikmetam, kad ir normāli būt nofilmētam pat vēl pirms piedzimšanas. Cik ultrasonogrāfijas attēlu katru nedēļu publicēt instagramā vai feisbukā? Cik ir bērnu vai ģimenes foto, cik selfiju? Bet ja nu privātās dzīves jēdziens ir novecojis, vecmodīgs vai, vēl ļaunāk, iluzors?" /212. lpp./
Stāstā "Bērni ir karaļi" pazūd bērns, sociālo tīklu zvaigzne. Galvenie tēli, kuru domas lasītājs iepazīst, ir pazudušās meitenītes mamma un policiste, izmeklēšanas dokumentētāja. Tiesa, mani kā lasītāju nepameta sajūta, ka mammu Melāniju tā īsti nemaz nevar iepazīt vai atklāt. Viņa visu laiku ir aiz filtriņiem un ar sociālo mediju plānu galvā. Savukārt policisti un viņas domas gan šķietami atklāju sev labāk. Viena atrod veidu, kā izlauzties no ikdienas grūtsirdības un īsteno savus dzīves sapņus caur saviem bērniem. Tikmēr otra izvēlas iet savas pašas pārliecības, ne audzināšanas, ceļu un izvēlas savai ģimenei negaidītu karjeru, turklāt viņa arī izvēlas neradīt savus bērnus vispār un arī palikt vientuļa. Šī grāmata ir tieši tāda, kā man patīk - vienā darbā satiekas daudz slāņu, taču tie visi ir zināmā mērā "no vienas operas" un labi saskan. Un Delfīnei de Vigānai, paldies dievam, labi izdodas šos slāņus salikt vienotā stāstā, nepazaudējoties pa ceļam.
Delfīne de Vigāna aprakstījusi pirmo realitātes šovu parādīšanos, sociālo tīklu karjeras veidošanu un bērnu ekspluatāciju tajos. Tāpat viņa iepin stāstā 2016. gadā Francijā pieņemto bērnu privātuma aizsardzības likumu, kurā cita starpā noteikts, ka bērns pēc pilngadības sasniegšanas varēs saņemt morālo kompensāciju no saviem vecākiem par to, ka vecāki savulaik viņa fotogrāfijas izvietojuši internetā. De Vigānas versijā gan šis likums pieņemts 2020. gadā un arī "apspēlēts" nākotnes scenārijs ar šī likuma reālu izmantošanu. Pagaidām līdz latviešu valodā rakstošiem medijiem nav nonākušas ziņas par to, kā reālajā dzīvē šis likums Francijā darbojas, vai kādas prasības tiesā jau bijušas utt. Tāpēc de Vigānas interpretāciju uztveru kā tīru fikciju un fantāziju. Man šķita ļoti interesanti, kā sižets pārlec uz nākotni un apskata iespējamo norišu scenārijus, bet vienlaikus arī vērtēju ļoti pozitīvi, ka autore nav pārāk ieķērusies šajā stāsta virzienā un atstājusi to īsu un konspektīvu, pie viena iepazīstinot ar grāmatas galveno tēlu nākotni, tā sniedzot lasītājam zināmu noslēguma sajūtu ar stāstu un tā varoņiem.
Skaidrs, ka mūsdienu laikmets liek padomāt par mūsdienu reālijām - video novērošanu sabiedriskās vietās un sejas atpazīšanas tehnoloģijām, cik daudz un ko likt sociālajos tīklos, ko likt par saviem bērniem, draugiem, dzīves apstākļiem, kā izmantot sociālajos tīklos un internetā atrodamo informāciju, kā tevis ielikto var izmantot citi, iespējams, arī ar ļauniem nolūkiem, par piederīgumu, ko rada sociālo tīklu sekotāji - tā mānīgumu vai patiesumu. Ieskatoties nākotnē - de Vigāna prāto par jaunām profesijām, piemēram, psihoterapeitu, kurš specializējas uz sociālo tīklu radīto neirožu ārstēšanu. Vienlaikus man patīk, ka autore pieturējusies pie zināma reālistiskumu un tikai desmit gadus attālā nākotnē neliek cilvēkiem lidot pa gaisu ar domu spēku vien.
Tīri no ikdienišķā - arī es esmu gan piedomājusi, cik daudz un ko lieku sociālajos tīklos pati par savu bērnu, gan apspriedusi ar draudzenēm Latvijas mēroga influenceru saturu, kas iekļauj kaut ko par viņu bērniem. Un katrs jau pats savu baļķi neredz, bet cita skabargu gan, taču man šķiet, ka manam dēlam nebūtu, par ko sūdzēt mani tiesā. Dažam labam no Latvijas ietekmeļiem gan būtu, par ko baidīties no saviem bērniem nākotnē.
Arī šai grāmatai, tāpat kā iepriekšējām divām, latviešu izdevuma vizuālo noformējumu veidoja māksliniece Lote Vilma Vītiņa. Zilais sējums ar šķietami hipnotizētajām acīm, manuprāt, ir ļoti trāpīga ilustrācija tam, kas atrodams aiz vākiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru