Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

Lelde Kovaļova sarakstījusi jau četras grāmatas, turklāt romāns "Bezvēsts pazudušās" pat pārvērsts seriālā. To visu zinu un esmu dzirdējusi, vienkārši sekojot izdevniecības aktualitātēm sociālajos tīklos, bet pati grāmatas nelasījusi un seriālu neskatījusies. Nezinu, kāpēc, bet kaut kā Kovaļovas grāmatas līdz šim pie manis nebija "atnākušas". Tagad ir, izdevniecība piesūtīja. Ja man prasītu, vai šī grāmata mani interesētu lasīšanai, es visticamāk atteiktos un paņemtu kaut ko no jaunākās iznākušās vēsturiskās prozas, taču man neviens neprasīja un forši, ka tā. Spriežot pēc pārējo Kovaļovas romānu anotācijām "Tvitera tiesas" pēdējās lapās, man varētu patikt arī pārējie autores darbi. 

Neko pārlieku sarežģītu un samudžinātu nemaz negaidīju un arī nesaņēmu. Jau no paša sākuma man bija diezgan skaidrs, kurš no varoņiem melo. Es gan to neatklāšu šajā ierakstā, lai nemaitātu kādam Kovaļovas cienītājam vēl priekšā stāvošo lasīšanas prieku. Protams, ja vien vēl ir kāds Kovaļovas fans, kurš vēl nav paspējis izlasīt viņas jaunāko rakstu darbu. Mazītiņu pipariņu stāstam piešauj pāris pavedieni par to, kas liek tēliem melot un izdomāt. Grāmata sagādā vieglu izklaidi un patīkamu laika pavadīšanu, nedaudz liek padomāt par sociālo tīklu lietošanas blaknēm un tikpat viegli ir palaižama vaļā, lai ķertos pie nākamā lasāmā gabala. Izcils brīvdienu lasāmais gabals, lai palaistu smadzenes prom no savām problēmām. Protams, ja vien pats neesi ar kādu savu darbību vai vārdu kļuvis par sociālo tīklu un diskusiju forumu karstāko kartupeli apviļāšanai mutē. 

Šajā stāstā ir pavisam taustāma ikdienas sociālo tīklu realitāte, kur anonīmi un mazāk anonīmi cilvēki uzburbuļo par kādu norisi un norimst. Dažreiz līdz "norimst" paiet ilgāks laiks, dažreiz īsāks. Katrā gadījumā, sevis eksponēšana sociālajos tīklos ir izcils materiāls talantīgiem īpatņiem, kuru prasmes neaprobežojas tikai ar neizmērojama apjoma publikai iedotās informācijas izmantošanu savtīgiem mērķiem. Sižets rit raiti un arī iedotie galvenie varoņi ir gana interesanti, lai nemanītu, kā kopā ar viņiem aizskrien laiks. Autore centusies pacelt vienā grāmatā vairākas Latvijas sabiedrībai aktuālas tēmas, ne tikai sociālo tīklu izmantošanas ēnas puses un to, cik viegli internetā anonīmi apmuļķojams nekritisks un garlaikots prāts, bet arī, piemēram, šobrīd vasaras karstumā aizvien aktuālo lēkšanu ūdenī uz galvas un šādas neprātības iespējamās sekas. Nepameta gan doma, ka Kovaļova centusies lasītāju pat iežēlināt par tā dēvēto fake news portālu veidotājiem un melīgo ziņu radītājiem. Tas gan kaitināja, jo tādi skribentiņi var pabojāt ne tikai atsevišķu indivīdu ikdienu, bet arī apdraudēt valsts drošību kopumā. Bet tas man tāds ar izglītību saistītais profesionālais kretīnisms. 

"Tu vēl esi jauna un vēlāk sapratīsi, ka šajā pasaulē ir arī daudz labu cilvēku. Reizēm, kad mēs redzam neizmērojamu ļaunumu, turpat blakus mēs ieraugām neticamu labsirdību. Šajā dzīvē viss ir l'dizsvarā, tomēr labā ir daudz vairāk." /272.lpp./

Jāpiekrīt Norellei, ka es arī nebūtu bijusi noslēgumā tik jauka pret tēliem. Mazliet radās iespaids, ka Leldei Kovaļovai aptrūkās iedvesma. Norelles blogā ir maitekļi par sižetu, tā, ka lasiet uz savu atbildību.