Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

Par to, ka lielākā daļa komentāru pie rakstiem internetā tiek atstāti valsts iestāžu darba laikā un no valsts un pašvaldības iestādēm piederīgām IP adresēm, mums stāstīja jau studiju laikā pirms vairāk nekā 10 gadiem. Jānis Sviklāns par šo parādību uzrakstījis grāmatu. Lai arī temats man būtībā nebija nekas jauns vai ārkārtīgi pārsteidzošs, mani aizrāva tieši detaļās aprakstītais galvenā varoņa domāšanas veids, uzskati pašam par sevi un lietu kārtību, kā arī pamatojums savai rīcībai. Kā ierēdnis ar mazu algu, bet arī samērā trūcīgu pienākumu loku, viņš domāja tikai par to, cik daudz labāk viņš varētu dzīvot, ja saņemtu vairāk naudas. Agris kā īsteni taisnīgs, bija nelokāmiem uzskatiem par to, kas ir pareizie viedokļi un pareizās reakcijas. Viņš vienīgais redzēja, kā tad ir patiesībā. Bet visi pārējie bija nelgas un neko nesaprata.

Nenoliedzami algas publiskajā sektorā jeb valsts un pašvaldību iestādēs nav pārāk vilinošas pret atbildību, kas uz ierēdņiem bieži vien likta. Taču vienlaikus nevar nepiekrist tam, ka internetā komentārus visbiežāk saraksta darba dienās laikā starp 9.00 un 17.00, jo īpaši tas attiecas uz anonīmajiem tekstiem. Tātad ir taču kāda darba darītāji, kuriem darba laikā nav nekā labāka, ko darīt, kā sēdēt internetā un lasīt rakstus, ražojot reakcijas uz tiem. Novelt gan visu vainu tikai uz ministriju un citu valsts iestāžu darbiniekiem nebūtu godīgi. Jau tā tiek bieži bļauts (lai cik ironiski nebūtu, tas notiek tajos pašos anonīmajos komentāros vai no pusanonīmiem kontiem sociālajos tīklos), ka valsts pārvaldes aparāts ir nevajadzīgi uzpūsts, kas savukārt kavē maksāt pienācīgas algas, kas savukārt liek maksāt mazas algas lielākam daudzumam cilvēku vai necelt algas, baidoties no nepopulāriem lēmumiem un tā uz riņķi nebeidzamā stāstā.

Lai kā patiesībā būtu ar valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku slodzi un algām, Agris varēja būt slikti nodarbināts arī jebkurā citā vietā. Šis tēls man spilgti atgādināja, kādu cilvēku, par kuru zinu ārkārtīgi daudz, jo viņa absolūti bez jebkādas pašcenzūras par visu stāsta sociālajos tīklos. Viņa strādāja valsts iestādē, nemitīgi kritizēja pati savu darba vietu, priekšniecību, kolēģus, sūdzējās par mazo algu, vienlaikus uzsvērdama, cik pareiza un laba ir pati, bet nepareizi ir visi citi apkārt viņai. Pēc atlaišanas no darba viņai radās vēl vairāk brīva laika, es nezinu, no kā viņa dzīvo, varbūt strādā kur citur, bet nemitīgā žults izliešana gan par valsts un pašvaldību iestādēm un vadītājiem, gan visām iespējamām norisēm valstī, turpinās aizvien ne mazākā apmērā. Kas svarīgi - aizvien viņa zina, kā būtu vislabāk un pareizāk darīt, vadīt, remontēt, tērēt, rīkot un iekārtot JEBKO. Es šim cilvēkam sekoju sociālajos tīklos tikai tāpēc, lai neaizmirstu, ka komentāru gūzmu sociālajos tīklos un zem ziņām raksta ne tikai tā dēvētie interneta troļļi, bet arī pavisam īsti cilvēki, ikviens man un tev apkārt var būt cilvēks ar troļļa spējām interneta piesārņošanā ar savu vispareizāko viedokli, bet arī ar pavisam reālu miesu un asinīm.

Īsā sakot, šī grāmata ir koncentrēts interneta komentētāja attēlojums un portretējums, kas neļauj aizmirst - žulti sociālajos tīklos un ziņu portālos atstāj ne tikai īpaši tam algoti "interneta troļļi", bet arī pavisam reāli cilvēki, kuriem ir pārāk daudz brīva laika un pārāk maz paškritikas.