Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"

Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

Īsumā - Līsbetai ir jauni kaimiņi, priekšniece uz laiku lūdz ieņemt savu vietu, kolēģi ar to nav īsti mierā, vecas jūtas, iespējams, grib sajust pavasara dvesmu, savukārt esošās attiecības, iespējams, šļūc grāvī. Tā nu grāmatas garumā Līsbeta cenšas risināt lielās ķibeles un izvairīties no mazām, vienlaikus jūtoties sasodīti vientuļa un izmisusi. Lieldienu svinēšana Fillerosā ir tāds labi noslēdzošs akords, taču Līsbetas raizes neatrisina tieši šie svētki kā tādi, bet gan "pasaules sadošanās rokās" viņas labā. 

Šī grāmata ir izcila "vieglā" gala literatūra - atslābina, izklaidē, neliek pārāk saspringt un domāt. Tā noderēs laiskām brīvdienām šūpuļtīklā, uzkožot šokolādi vai tieši otrādi - ieturot pludmales sezonas slaido līniju. "Mīlestības pavasaris" ir tiklab lasāms kā pavasarī, tā vasaras atvaļinājumā un arī rudens drēgnumā, nākamo silto sezonu gaidot. Savā žanrā labi lasāma!