Deivs Pelzers - triloģija par zēnu, kuru nesauca vārdā, kurš izdzīvoja un ieguva savu vārdu

Šoreiz vienā ierakstā par trim grāmatām, jo man tās šķiet neatraujamas cita no citas. Deivs Pelzers (Dave Pelzer) ir autors trīs grāmatām "Bērns, kuru nesauca vārdā" (A Child Called "It"), "Zēns, kas izdzīvoja" (The Lost Boy) un "Vīrietis vārdā Deivs" (A Man Named David). Latviešu valodā grāmatas iznākušas jau pasen -  2004. gadā izdoti pirmās un otrās tulkojumi, trešā tulkota 2006. gadā. Manā redzeslokā tās nonāca samērā nesen caur Ievas Strazdiņas Instagram ierakstiem. Ieva gan tālāk par pirmo daļu nelasīja un, kad grāmatklubā viņa pauda vēlmi tikt no tām vaļā, es ar skubu pieteicos. Cik gan šausmīgam jābūt stāstam, lai no visas triloģijas izlasītu tikai pirmo grāmatu?

Tas ir dokumentāls stāsts, kurā Deivs stāsta par mātes veikto vardarbību pret viņu, tēva vienaldzību un bezspēcību, kā arī par pieaugušajiem, kuri nebija vienaldzīgi, nepadevās un ticēja labajam zēnā. Pirmā grāmata oriģinālvalodā izdota 1995. gadā un vēsta par notikumiem sešdesmitajos. Deivs ir otrais bērns piecu bērnu ģimenē un, dīvainā kārtā, pārējie dēli palika pie mātes. Viņa bija vardarbīga tikai pret savu otro bērnu. 

"Šīs grāmatas centrā ir bērns, kurš it kā ieradies no citas planētas. Daži cilvēki domā; ja reiz bērnu pasargā no vardarbības, tad viņa problēmas izzūd. Īstenībā tieši tad sākas sarežģījumi. Līdzīgi daudziem citiem bērniem, kuri nonāk audžuģimeņu aprūpē, es augu vardarbīgā, pakļaujošā vidē. Mana problēma bija divkārša: pirmkārt, man vajadzēja izprast savu atbaidošo pagātni un, otrkārt, iemācīties dzīvot normālā sabiedrībā." /211.lpp. "Zēns, kurš izdzīvoja"/

Tas būtu ļoti īss apraksts, kas ir arī ļoti virspusīgs. Patiešām pirmā grāmata ir visnežēlīgākā, jo Deivs sāpīgās detaļās apraksta to, kā māte viņu mīlējusi līdz četru gadu vecumam, bet tad, neizskaidrojamā kārtā, pilnīgi pārvērtusies attieksmē tieši pret viņu. Viņa izklaidējās, nostrādinot bērnu, liekot viņam elpot indīgus hlora un ožamā spirta tvaikus, sitot viņu, mērdējot badā, sadurot ar nazi, liedzot viņam vārdu, personību un vietu ģimenē. Viņas fantāzija uz nežēlību šķita nebeidzama. Deivu ar tiesas lēmumu no ģimenes izņēma 12 gadu vecumā, 1973. gadā. Arī otrajā grāmatā Deivs turpina izklāstīt to, ko atceras, lineāri virzīdamies tālāk savā dzīvē, taču otrajā grāmatā ir vairāk cerības, lai arī mākoņi ne reizi vien aizsedz gaišo viņa dzīvē. Šie mākoņi ir ilgus gadus nodarīto pārestību mestā ēna uz jaunā cilvēka pašapziņu un psihi, kas attiecīgi ietekmē viņa rīcību un brīžiem apšaubāmās izvēles. Arī zēna jaunieša attieksme pret audžuģimenēm brīžiem ir ļoti nejauka, tomēr visai saprotama pēc pārciestā. Trešā grāmata vairāk pievēršas Deiva pirmās laulības neveiksmju cēloņiem, piedošanai saviem pāri darītājiem, un tam, kā viņš izmanto savu traumatisko pieredzi, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem līdzīgā situācijā. Protams, nozīmīga šīs grāmatas daļa ir Deiva mīlestība pret savu dēlu.

Kas mani motivēja pēc pirmajā grāmatā atklāti un tieši izklāstītajiem vardarbīgiem aprakstiem lasīt arī otro un trešo grāmatu? Es gribēju redzēt, vai un kā Deivam izdosies tikt ārā no vardarbības apburtā loka, vai viņam izdosies rast skaidrojumu savas mātes rīcībai? Jā, viņam izdevās lauzt vairākās paaudzēs veidoto vardarbības loku. Nē, īsta skaidrojuma Deiva mātes rīcībai nav. Tā var rīkoties tikai slims cilvēks, bet es neesmu mediķis, lai noteiktu diagnozes.

Pelzera grāmatas ir bijušas ļoti populāras un, kā tas Amerikā notiek, arī viņa ģimene ir uz šī slavas viļņa pavizinājusies līdzi, pārmetot, ka daļa grāmatās aprakstīto notikumu esot izdomāti. Viens brālis apgalvoja, ka mamma nebija vardarbīga, vecmāmiņa ticēja, ka vardarbība bijusi, taču uzskatīja, ka tā krietni pārspīlēta, savukārt cits Deiva brālis, Ričards, savā biogrāfiskajā romānā aprakstīja to, kā mātes nežēlība pēc Deiva izņemšanas pārmetusies uz viņu.

Jā, bērniem tā dēvētajā "sistēmā" nav viegli. Jā, audžuģimeņu pūliņi šādu bērnu labā aizvien ir nenovērtēti. Ir ļoti grūti iekļauties sabiedrībā, dziedēt savas rētas un neaizripot lejup pašiznīcības kraujā, uzticēties cilvēkiem un labajam, pārtraukt vardarbības ietekmi un pašam nekļūt vardarbīgam. Taču, ja jāizvēlas starp "sistēmu" un tādiem vecākiem, kā Deivam... Man šķiet, ka jautājumu nav. 

Mani pārsteidza tas, cik normalizētas bija vardarbīgas audzināšanas metodes aprakstītajā laikā, cik grūti iesaistīties tās novēršanā bijis citiem pieaugušajiem. Taču internets un sociālie tīkli rāda, ka arī šodien tas nav izskausts, pieaugušo visatļautībai un nežēlības fantāzijai nav robežu. Vienīgā atšķirība, man gribētos domāt, ir tā, ka mūsdienās ir daudz lielākas iespējas ģimenē veikto vardarbību pamanīt un novērst. Ak, šī cilvēka stāsts rada tik daudz emociju. Mani ļoti dusmo tas, ka Deivs tā arī nespēja pilnībā pārraut saiti ar savu spīdzinātāju. Viņš gluži vai mazohistiski turpināja meklēt kontaktu ar viņu, attaisnot māti, cerēt uz mīlestību. Vienlaikus viņš spītīgi un neticīgi purināja nost mīlestību, ko bija gatavi sniegt citi cilvēki. Vienaldzīgu šīs grāmatas, visticamāk, neatstās nevienu. Emocijas būs, taču tās noteikti nebūs prieks un līksme.