Aivars Kļavis "Avota laiks"

Nedaudz bažījos, vai grāmata "Avota laiks" būs man un manam vecumam. Sākotnēji domāju, ka žurnāla "Avots" galvenais redaktors Aivars Kļavis sarakstījis melanholisku atmiņu stāstu, kas drīzāk paredzēts kādreizējiem žurnāla lasītājiem un savu paša rēķinu noslēgšanai ar pagātni. Taču tā nebūt nav! Rēķinu noslēgšanai gan varbūt tā grāmata ir, bet tā noteikti ir arī grāmata jaunajiem, kuri "Avota" izdošanu paši nav pieredzējuši vai piedzimuši aptuveni līdz ar paša žurnāla rašanos. Caur šo darbu devos aizraujošā ceļojumā uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, pie divdesmit un trīsdesmit gadus veciem cilvēkiem, kuri ticēja, kuriem vairs nebija autoritāšu un bija liela aizrautība. Kļavja grāmatā aprakstīts ne tikai žurnāls un tā dzīve, bet arī literāti, kuri toreiz pieredzēja sava radošuma sākumu. Tie ir cilvēki, kuru grāmatas šodien lasām jau kā pieredzējušu rakstnieku un publicistu veikumu - Rudīte Kalpiņa, Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Gundega Repše, Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs. Starp tulkotājiem, piemēram, Laima Žihare un Silvija Brice. Cilvēki leģendas mūsdienu literatūrā! Daži paši vairs nav starp mums, bet viņu darbi ir dzīvi. Jaunākam lasītājam noderīgi būs iestāžu un organizāciju nosaukumi un īsie apraksti grāmatas beigās. 

Skaidrs, ka mūsdienās gluži tā, kā toreiz, laikraksti un žurnāli vairs nerodas. Tas bija laiks, kad par jauna žurnāla vajadzību un mērķiem vispirms izlēma partijā un tad deva rīkojumus tādus veidot. Manā zemapziņā starp žurnālu "Avots" un Atmodas laiku bija liekama vienādības zīme, lai arī nebiju savā mūžā nevienu šī žurnāla numuru lasījusi. Redz manai zemapziņai bijusi sava taisnība. Žurnāls nebija tiešs tautas atmošanās instruments un vispār sākumā iecerēts kā vēl viens komunistiskās partijas instruments jaunākās paaudzes audzināšanai. Galu galā redakcijai bija jāparedz sabiedrībai aktuālais vismaz divi, pat trīs mēneši iepriekš. Tur vēja virziena uztveršanā bija praktiski neiespējami mēroties ar avīzēm vai iknedēļas izdevumiem. Taču kaut kāda loma brīvības pasludināšanas ceļā gan jau žurnālam bija un gluži ne ar tādu rezultātu, kā bija iecerējusi LPSR Komjaunatnes Centrālā komiteja.

Vienu reizi mēnesī "Avots" iznāca no 1987. līdz 1992. gadam un autors kā tā pirmais, un varētu teikt arī vienīgais, galvenais redaktors secīgi arī sāk - pavēles, instrukcijas, rīkojumi, redakcijas darbinieku nolīgšana, "vse bumāgi ar partiju v porjādke" utt. Man personīgi tieši redakcijas komplektēšanas process šķita interesantākais no žurnālistikas vai redakcijas darba vēstures viedokļa. Es būtu ļoti priecājusies tādu grāmatu izlasīt pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad studēju žurnālistos. Kļavja grāmata man būtu bijusi daudz noderīgāka par tām, kurās bija aprakstīti ASV vai britu izdevniecību, laikrakstu vai žurnālu aizsākumi, jo Padomju Latvijas un rietumvalstu mediju veidošanas vēsture ievērojami atšķiras. Viņiem bija citas aktualitātes, citas grūtības, komunikācijas modeļi un teorijas ar to praktiskajām izpausmēm, atšķirīga arī auditorijas mentalitāte. Mana studiju laika presei iedīgļi bija meklējami tādos žurnālos un avīzēs kā "Avots" un "Cīņa". Arī apraksti par redakcijas darbu, sapulcēm, diskusijām, žurnāla tapšanu burtiskā nozīmē ar rokām šķita ārkārtīgi aizraujoši no preses vēstures viedokļa raugoties. 

Gan jau šajā grāmatā palicis arī daudz nepateiktā, ir diezgan labi pamanāma taisnošanās, aizstāvēšanās. Nevaru nepamanīt, ka šī grāmata ir mazliet arī Kļavja aizvainojuma lāpīšana. Bet tādi bija laiki. Tie ir pagājuši. Un sava veida noslēgums cilvēkam bija vajadzīgs. Taču šī grāmata ir interesants ekskurss "tajos laikos" cilvēkam, kurš visu savu apzināto mūžu dzīvojis brīvā Latvijā bez aizliegtās literatūras fondiem. Šī noteikti ir subjektīva vēsture, jo kura vēsture gan tāda nav? Ir fakti un ir emocijas. Tos saliekot kopā, veidojas vēstures atskati. 

Kā "Avots" nomira kapitālisma nāvē, jo bija kļuvis par šaurai cilvēku grupai interesējošu tematisku izdevumu, tā arī mūsdienās par literatūru, kultūru un mākslu ir vairs tikai uz vienas rokas saskaitāmi izdevumi. Un nav jau nekas nepareizi - ja žurnāls nespēj savu dzīvību vilkt pats, ja auditorijas tam nav, tad špricēt to ar valsts naudu būtu kā bakstīt ar kūju beigtu ziloni cirka arēnā. Vai mūsdienās tapušam literāri sabiedriskam un kultūras žurnālam liktenis būtu cits? Nē! Drukātais "konTEKSTS" nomira, palikusi "Domuzīme", pārējais internetā. Un žēl jau ir, ka arī mūsdienās kultūras publicistika interesē samērā šauru cilvēku loku. Bet tādi ir laiki un te ne tikai "mežonīgais kapitālisms", bet arī internets spēlē savu lomu. Cilvēki ir nepacietīgi, atšķiras mūsu dzīves temps. Lai arī "Avots" nebija tā jaunieviesējs, bet, piemēram, vai jūs šodien spējat iedomāties lasīt žurnālā drukātu romānu turpinājumos? Ik mēnesi saņemt mazu daļiņu no stāsta, ko grāmatas formā varētu aprīt divās dienās? 

Uz mīkstā sējuma atlokāmajiem iekšvākiem (kā tos pareizi sauc?) izvietoti 18 žurnālu "Avots" un krievu versijas "Родник" vāku attēli. Man personīgi gribētos tādu krāsainu pielikumu ar visu numuru vāku attēliem vai vismaz nodaļās īpaši pieminēto žurnāla numuru vāku attēlus turpat blakus pie teksta. Bet pirksti man laimēti loterijā un nenodils - varu arī paklabināt visvarenā interneta āres. Slavēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālā krātuve Periodika.lv, kur visi "Avota" numuri pieejami lasīšanai skaisti krāsaini un pilnīgi legāli! Jā, kaut ko no "Avota" laika konteksta un fona mūsdienu brīvās valsts lasītājs var nesaprast. Jā, daudz kas no toreiz riskanti gaismā izvilktā šobrīd jau publicēts kā literatūras "zelta klasika". Taču interesanti dažu labu astoņdesmito gadu beigu rakstu "Avotā" izlasīt arī mūsdienās. Kultūra jau aktualitāti nezaudē, literatūra ne tik.