ceturtdiena, 2022. gada 10. februāris

Anna Starobiņeca "Mango dievi. Zvērīgs detektīvs"

Uz žirafēm es laikam vairs neskatīšos tāpat kā iepriekš. Izlasījusi Annas Starobiņecas Zvērīgo detektīvu sērijas ceturto grāmatu "Plūktiņš", es nebiju pameklējusi informāciju krievu valodā, ka autore atkāpusies no sākotnējās ieceres palikt pie četriem darbiem un jau uzrakstījusi arī piekto. Turklāt visai drīz arī izdevniecība Zvaigzne ABC man ziņoja, ka piektā grāmata "Mango dievi" ir jau tulkošanā un lūdza atļauju uz veikalos izvietotajiem grāmatas reklāmas plakātiem izmantot manu citātu no atsauksmes. Priecīgs, priecīgs bija mans prāts pēc šādu jaunumu saņemšanas! Nu esmu izlasījusi arī Zvērīgā detektīva jaunāko sējumu un mans prāts priecīgs ne tikai par pašu faktu, bet arī par saturu! Un atradu kādu ziņu krievu valodā no pērnā augusta, ka top arī sestā grāmata! Ir, ko gaidīt!

Tālmeža policijas Vecākais Āpsis iecerējis beidzot reizi par visām reizēm doties ziemas miegā. Viņam paliek cienīga maiņa - atgūtā meita Barbara un audžu dēls Āpškāns. Turklāt Tālmežs nu kļuvis pavisam mierīgs. Taču kas tev deva? Tālmeža policistus norīko īpašumā uz Āfriku, kur Skrajmežā vēl valda gauži zvērīgi likumi un Tālajā Skrajmežā pazudis Teiksmaino Žirafu mazulis Rafītis. Izmeklētājiem draud briesmas vai ik uz stūra un lasītāja sirds dreb līdzi notikumiem, sagaidot, ka tūlīt, tūlīt... Un atvieglota nopūta. Tieši šī spriedze, mijoties ar atslābuma mirkļiem, notur lasītāja uzmanību un neļauj nolikt grāmatu malā. Nozieguma atrisinājums šoreiz ir īpaši neparedzams, taču vecīgajam Āpsim viss bijis skaidrs jau sen, tik vien atlicis, kā ar meistarīgiem izmeklēšanas eksperimentiem un viltībām likt vainīgajiem atzīties.


Kādā intervijā autore teikusi, ka tēlam jāpiemīt kādam trūkumam, lai tas būtu lasītājam interesants. Mazliet šī galvenā tēla ir jābūt arī žēl. Un gan Āpsi Vecāko, gan Āpškānu patiešām ir mazliet žēl, viņu trūkumu dēļ. Āpsis Vecākais nekādi netiek pagulēt savu sapņoto ziemas miegu, arī liekais svars un vājība uz gardu izēšanos, kam seko aizdusa, miegainība un kūtrums, ir viņa vājības. Savukārt Āpškāns ir gan impulsīvs un brīžiem nepadomā pirms dara, gan savā būtībā žēlojams par to, ka pats īsti nesaprot kas viņš ir - mētājas starp divām identitātēm - āpsi un minkānu. 

Annas Starobiņecas detektīvos ļaundari ir veikli un viltīgi, nepieļauj dumjas kļūdas, kuru dēļ ir uzreiz skaidrs un atklājami. Ir vajadzīga liela pieredze, zvērīga intuīcija un arī loģika, lai atklātu meistarīgi samudžinātos noziegumu pēdu pinekļus. Un tas, ka galvenie tēli ir dzīvnieki ne nieka nepadara šos tēlus naivus vai nevarīgus. Starp citu, iepriekšējās grāmatās, Tālmežs ir mazliet utopisks, jo tur visi dzīvnieki apņēmušies neēst citus dzīvniekus, būt toleranti pret vājākajiem, izpalīdzēt un nesavtīgi rūpēties par nespējīgajiem - kur tas redzēts? Savukārt piektajā grāmatā, kur darbība galvenokārt noris Āfrikas Skrajmežā, viss jau ir daudz reālāk - izdzīvo stiprākais, noplūkts putns nelido un vispār ir staigājoša zupas izlase, kas lemta lauvu mielastam. 

Lai saprastu un iemīlētu Starobiņecas zvērīgos detektīvu, lasītājam vispirms jāpiemīt humora izjūtai. Tai jābūt dzīvai un atvērtai. Pieaugušajam lasītājam jāspēj saskatīt vārdu un izteikumu rotaļas, absurdi aiz nebūt ne absurdām situācijām. Savukārt bērniem šīs prasmes nav tik svarīgas, viņus aizrauj sižets. Tādējādi kopā šī grāmata un arī iepriekšējie četri Zvērīgie detektīvi ir lieliska lasāmviela visām lasītāju vecuma grupām. Un stāsta līniju šajos darbos arī ir gana daudz, lai katrs varētu mēģināt rast sev ko interesējošu. Piemēram "Mango dievi" cita starpā pieskaras arī politisko iekārtu un reliģiju atšķirībām. Viss, protams, saglabā zvērīgās robežas. Te ieskanas arī feminisma notis un tiesības uz dzīvi bez pēcnācējiem, brīvā dzīve, nekustamo īpašumu attīstītāju alkatība, senu pāridarījumu atriebes stāsti un vēl, un vēl.

Teiksmaino Žirafu totalitārais valdīšanas režīms, lauvu nežēlība, gaidot iespēju atgūt varu Skrajmežā, vombatu algotņu apsardzes dienests, brīvā savvaļas karakaliete Karalīna un Sakaru zilonis, kas izbazūnē trīs vārdu vēstījumus pa visu savannu - cik krāšņi tēli! Tik cilvēcīgi alegoriski! Un vēl Tālmežā palikusī Āpsene Barbara - viņa skumst, ka putnugripas dēļ viņai pašai jāsilda pamesta ola, to nevar atdot cāļunamā, lai arī patiesībā gribētos vakaru pavadīt, sūcot miegainu novembra mušu mušito un klausoties dīdžeja Bebra diskotēkā plīkš-n-brīkš stilā. Kura jaunā māmiņa gan dažreiz nav šādi jutusies? Kamēr mīļotais pilda aizraujošus darba pienākumus, viņai mājās jāgādā par atvasēm.

Vienīgais apgrūtinājums ar šo grāmatu sēriju man ir tāds, ka piecgadīgais dēls pats vēl nelasa, bet viņam ļoti, ļoti gribas uzzināt, kas tad notiks tālāk un lasīt balsī sanāk lēnāk nekā lasīt pašai pie sevis, tāpēc man vēl-ļotāk gribas uzzināt, kā tad viss atrisināsies?




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru