Jaunākais ieguvums manam grāmatu plauktam "Jātiek vaļā no Edija” ir jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Édouard Louis, 1992) pirmais romāns. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts (lai arī angļu apraksta versijas apgalvo, ka pilnībā autobiogrāfisks)par zēna bērnību un skolas gadiem strādnieku ciemā Francijas ziemeļos. Šeit katra zēna un meitenes dzīvesgājums ir jau iepriekš noteikts un paredzams. Taču Edijs — grāmatas varonis — nejūtas iederīgs iepriekš noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš izmisīgi cenšas atbilst apkārtējo gaidām. Par visām varītēm viņš vēlas izrauties no homofobijas, alkohola, nabadzības un netīrības ķetnām.
Veicināt iecietību pret atšķirīgo? Vai tā būtu stāsta morāle? Varbūt. Taču man šķiet, ka patiesi homofobiem cilvēkiem, kuri ir pret visu citādo - gejiem un lesbietēm, citas ādas krāsas cilvēkiem, slimiem cilvēkiem - šī grāmata nemaz nenonāks rokās, tādējādi mērķis netiks sasniegts. Savukārt cilvēkiem, kas jau ir toleranti pret atšķirīgo, šī grāmata būs kā apstiprinājums pašu viedoklim - cieņa ir augstāk par visu, neatkarīgi no pretim stāvošā. Starp citu, cienīt, paklusējot vai aizgriežoties, var arī agresīvo un naidīgo cilvēku, tikai klusi cerot, ka šādi cilvēki nenonāk pie varas grožiem.
Stāsta darbība, galvenā varoņa pieaugšana, norit samērā nesenā pagātnē. Tieši tāpēc mani tik ļoti izbrīnīja izteikti homofobiskā un rasistiskā vide Eduāra Luī aprakstītajā Francijā. Tam noteikti ir saistība arī ar varoņu izglītības līmeni, sociālo šķiru. Lai kas arī slēptos sabiedrībā, šī grāmata paver mazu lodziņu uz to, kas nav pazīstams man pašai. Valoda plūst viegli un aizrauj līdzi jaunā puiša pasaulē, kas ir tik pilna netīrības un naida. Naids posta, bet no tā ir iespējams izrauties. Vismaz man tā šķiet un izskatās, ka tas ir izdevies arī grāmatas autoram/galvenajam varonim.
Kas nebeidz mani pārsteigt gan šajā darbā, gan sabiedrībā kopumā - vai tiešām cilvēki ir spējīgi, gatavi un grib dzīvot mūžīgā naidā, dusmās un neiecietībā? Vai tas viņus pašus nenogurdina un neiztukšo? Savukārt stāstā attēloto cilvēku dziļi stereotipiskā attieksme pret dzimumu lomām gan mani nepārsteidza nepavisam. Tādu sastopu apkārt ļoti bieži, diemžēl, pat sava dēla bērnudārzā.
Šī grāmata nav tikai par naidu pret seksuāli atšķirīgi orientētajiem. Tas ir arī skaudrs vēstījums par nabadzību šķietami labklājīgā valstī, par vienaudžu un arī pieaugušo vardarbību pret bērnu, par pusaudžu spēju ietekmēt otra indivīda rīcības pret paša gribu, par apšaubāmiem rituāliem un audzināšanas metodēm, nolaidību un nevērību. Lasītāja paša ziņā ir izspriest, ko nozīmē "tikt vaļā" no Edija vai angļu valodā Edija "The End", franču valodā Edija "finir". Man šķiet, ka latviešu valodā tas neskan tik trāpīgi.
Eduārs Luī dzīvo Parīzē un jau publicējis trīs romānus. “Jātiek vaļā no Edija” kļuvis par vienu no visvairāk lasītajiem mūsdienu kvalitatīvās literatūras romāniem Francijā un tulkots 25 valodās. 2014.gadā Eduārs Luī par romānu “Jātiek vaļā no Edija” saņēma Pjēra Genēna balvu par cīņu pret homofobiju. No franču valodas tulkojusi Nairi Balian.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru