Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.
Grāmata ir veltījums autores vecāsmātes un mātes - Natālijas un Ausmas Derkēvicu piemiņai un, manuprāt, ir izdevusies kā izcila pateicība šīm sievietēm. Mazā Ulsika (kā vēlāk izrādās Ulsiks ir mīļvārdiņš, nevis klases skolēnu žurnālā rakstāmais vārds) vecāki ir ļoti darbspējīgi un savos darbos aizrautīgi cilvēki, tāpēc mazā meitēna ikdienas līdzgaitnieks bieži ir vecmāmiņa. Caur mazam bērnam līdz galam neizprotamo, pusteikumos pateikto, vēstures notikumos zinošs lasītājs spēj atšifrēt gan Staļiniskās deportācijas, gan padomju teroru un ikdienu kopumā, Ziemassvētku vecīša vietā ir salavecis, Ziemassvētku eglītes sāk pārdot tikai pēc Ziemassvētkiem, novembrī notiek Oktobra sociālistiskajai revolūcijai veltītais gājiens, pie kvasa mucas karstā dienā izveidojusies gara rinda, bet no automāta par trīs kapeikām var dabūt gardum gardo gāzūdeni ar sīrupu. Kādreizējais Latvijas armijas virsnieks vectētiņš dzīvo Amerikā un sūta skaistas kleitas Ulsikam un mammai. Vecmāmiņa kādreiz bijusi grāmatvede pie Benjamiņa kundzes, bet tagad slimnīcā "lielos ziloņos" vāra marles. Caur Baltezeru vēl tikai top lielā Pleskavas šoseja un daudzviet Rīgā mikrorajoni vēl tikai top.
Ingunas Cepītes Ulsiks ir sava laikmeta liecinieks līdzīgi kā tā ir Vizmas Belševicas Bille vai nesen manis lasītās igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas "Biedrs bērns". Šķiet, ka pēdējā laikā šādi laikmeta vērojumi caur bērna acīm mani uzmeklē īpaši bieži un katram no šiem bērniem ir savs vērojumu diapazons, kas sakņojas gan ģimenes vēsturē un piedzīvotajā, gan individuālo interešu lokā un prasmēs. "Ulsiks" ir īpaša ar to, ka ir veidota kā piemineklis autores dzīvē svarīgākajām ģimenes sievietēm, viņu neizmērojamam ieguldītajam darbam un brīžiem paslēptajām traģēdijām caur saulainas bērnības šķidrautu.
Memuāri un biogrāfiskās grāmatas mēdz būt dažādas - pārspīlēti sērīgas un ciešanu pilnas, pārspīlēti saldas un gaišas, bet ir arī tādas, kurās šis sērīgums un gaišums ir sakombinēts ideālā gammā. Šai trešajai kategorijai, manuprāt, pieskaitāms "Ulsiks". Daudz sīku detaļu, kur bērnam onkulis vai tante ir pašsaprotama daļa no vecāku draugu un kolēģu loka, bet lasītājs caur to tiek iepazīstināts artā laika latviešu kultūras inteliģences aprindām ikdienišķā gaismā. Bet vispār Ulsiks nesaprot, kāpēc mēdz teikt "bailīgs kā bērns", kaut tie īsteni bailīgie ir tieši pieaugušie. Mazajam meitēnam šķiet nav baiļu, kas viņu ievelk daudzās ķezās, nereti ar traumām.
Šī grāmata ir neuzbāzīgs veids, kā iepazīstināt gan lielākus, gan mazākus lasītājus ar Latvijas kultūrvēsturi un izcilām personībām. Sieviešu kora "Dzintars" starptautiskie panākumi tika sasniegti, neraugoties uz padomju režīmu, pat par spīti tam. Autores mamma Ausma Derkēvica Dziesmu svētku simtgades lielkoncertā bija kopkora virsdiriģente - pirmā sieviete, kurai šāds gods uzticēts. Man šķiet, ka viens no apliecinājumiem šī darba vērtīgumam ir iekļaušana lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" vecākiem paredzēto grāmatu kategorijā. Šo grāmatu var lasīt pusaudži, bērni un vecāki. Visām lasītāju kategorijām, jo īpaši noderīgi, ja vecāki saviem bērniem var paskaidrot sīkāk aprakstītās laikmeta reālijas. Un ja vēl pēc tam noklausās kāda kora koncertu vai vismaz paskatās Dziesmusvētku kopkoru uzstāšanos ierakstus internetā... Pievienotā vērtība literatūrai ir māksla kopumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru